Nosaukums: Ieroču tirgonis
Autors: Hjū Lorijs
Izdevniecība: Zvaigzne
Gads: 2010
Lappuses: 328

Par grāmatu-
Tomasam Langs ir spiests nogalināt kādu uzņēmēju, bet tā vietā viņš to brīdina par draudošajām briesmām.
Tomēr, briesmas nekur nepazuda- tās atrada jaunu mērķi un tas bija pats Tomas…

Ko dara dakteris Hauss, kad viņš nav dakteris Hauss? Pareizi, viņš ir Hjū Lorijs, kurš ieguvis atzinību par savu aktierdarbu un nolēmis pa vidu tam iegūt arī kādu atzinību arī rakstniecībā.
Katram rakstniekam ar kaut ko ir jāsāk un Hjū Lorijas sāka ar grāmatu ”Ieroču tirgonis”. Grāmata, kur ar smalku un ne tik smalku humoru piesātināti teikumi, lasītāju aizrauj nelielā detektīvu pasaulē, kur pa vidu īsām erotiskām ainiņām un lielai šaušanai ir vēlme izdzīvot un mīlēt.

-Tev veicas, kungs.
Es apēdu vienu vīnogu.
-Veicas?
-Lode izgājusi cauri tikai pāris collu no sirds.
-Vēl pāris collu, un tā man vispār nebūtu trāpījusi. Atkarīgs no skatupunkta.

Grāmata ir pārpārēm pilna ar humoru. Bezmaz katra lapaspuse ir piesātināta ar pašpaļāvīga vīrišķa asprātībām, kuras uz beigām likās ir par daudz (bet tas tikai man tā likās, kādam citam varētu būt pašā laikā). Es nesaku, ka tās bija sliktas vai joki atkārtojās. Nē, tuvāk beigām vienkārši jau sāka šķist, ka tēls zaudē nelielu devas reālisma. Var jau būt, ka pamatīgā strupceļā iedzīts tips, var izspļaut, un arī izspļaus ārā šādus gājienus. Var jau būt… bet man šis pašpaļāvīgais humors prasījās mazākās devās.

Nedaudz pameklējot informāciju par Hjū Lorija rakstnieka gaitām (gribējās zināt vai viņam ir vēl kāds darbs padomā), uzzināju, ka šis viņa debijas darbs ”Ieroču tirgonis” ir diezgan sen uzrakstīts- jau 1996.gadā. Sanāk, ka vēl ilgi pirms viņa slavas gājiena ar dakteri Hausu, lai gan šur tur manīti komentāri par abu galveno varoņu līdzību. Var jau būt.
Bet runājot par rakstniecību- Hjū Lorijam cepās vēl viens darbs (pagaidām figurē nosaukums ”Papīra kareivis”). Gaidām.

Iegurnis nešķita traumēts, bet pa īstam to uzzināšu, kad nostāšos uz kājām. Sēklinieki. Nujā, nevajadzēja pat nostāties uz kājām, lai saprastu, ka kaut kas nav labi. Likās, ka to ir daudz vairāk, turklāt sāpēja šie kā traki.

Viss pārējais grāmatā bija līmenī- šaušana, kaušana, intrigas un bezizejā nostādīts tips, kuram, tāpat kā Minhauzenam, ir pārliecība, ka bezizejas situācijas vienkārši nav. Ir tikai rūpīgāk jāpameklē izeja.

Viņi ieradīsies saullēktā, es nodomāju. Tā jau uzbrucēji vienmēr dara.
Saullēktā. Kad mēs būsim noguruši, izbadējušies, nogarlaikojušies un nobijušies.
Viņi ieradīsies saullēktā no austrumiem, lai garantētu skaistāko fonu.

Varbūt esmu palaidis kaut ko garām un tas jau bijis sen, bet katrā ziņā es priecājos, ka pēdējā laikā grāmatas palikušas ar dzīvāku valodu. Negribu teikt, ka iepriekš bija stīvi, akadēmiski dialogi, bet tikai pie pēdējām grāmatām, pieķeru sevi pie domas, ka notikumi grāmatās kļuvuši dabiskāki.
Vai tur pie vainas ir dialogi, tulkotāji vai vienkāršs pieradums, bet tas lietas būtību nemazina. Arī ”Ieroču tirgonis” ir ne tikai jautrs detektīvs ar spilgtiem tēliem un ne mirkli neatslābstošiem notikumiem, bet arī dzīvs. Dzīvs, viegli lasāms un interesants.

[xrr rating=9/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”]

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.