Nosaukums: Gūtenmorgens.
Autors: Māris Bērziņš.
Izdevniecība: Karogs
Gads: 2007
LPP: 168

Par grāmatu-
Stāsti par personāžu vārdā (un uzvārdā) Gūtenmorgens, kurus pastāstīja Brēmenes muzikanti.

Gūtenmorgens man uzkrita kā sniegs uz galvas- kāda raksta komentāros Andris man ieteica ne tur kādu zāļu maisījumu, bet ņemt un izlasīt Gūtenmorgenu. Palīdzot. Ja jau palīdz, tad jau laba manta un jālasa vien ir.
Un bija ar laba- palīdzēja.

Gūtenmorgens nav vienīgais personāžs šajos stāstiņos. Tur ir vēl Kalniņš, Bērziņš, Lejiņš, Strazdiņš un vēl kāds. Kopumā jāsaka- kārtīgs latviešu kolektīvs. Un katrā stāstā ir kāda daļa no dzīves. Ne tikai no Gūtenmorgena. Protams, viņš tur spēlē pirmo vijoli, bet tikpat var teikt, ka viņa vietā var ielikt jebkuru. Vienīgi- nebūs vairs tik interesanti. Un dažbrīd arī smieklīgi. Jo Gūtenmorgenam sanāk visādi pigori vai pigoriska filozofēšana, ka smaidīšana nodrošināta. Vismaz iekšējā. Un ja jau iekšām jautri, tad cilvēkam grēks sūdzēties par dzīvi.

Neskaitīju cik šo stāstiņu ir kopumā, bet katram, kopā ar Māra Bišofa ilustrācijām, atvēlēta vienai vai divas lappuses. Tādi mazi Gūtermorganiskas dzīves atgadījumi- Gūtenmorgens un limonāde. Gūtenmorgens un trešā acs. Gūtenmorgens un džokeris (tomēr izcelšu kādu- šis bija foršs gabals). Tādas absurdas ainiņas. Dažbrīd naivas, dažbrīd nopietnas, dažbrīd smieklīgas. Un dažbrīd viss kopā. Vieglai palasīšanai pat ļoti piemēroti.

Grāmatas vērtējums: 9/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.