grāmata ”Gredzens”
Nosaukums: Gredzens
Autors: Horhe Molists
Izdevniecība: Zvaigzne
Gads: 2008
Lappuses: 334
Par grāmatu-
Savā divdesmit septītajā dzimšanas dienā Kristīna saņem neparastu dāvanu- gredzenu, kas ne tikai veido interesantu atspīdumu, bet arī sāk ietekmēt viņas sapņus.
Pamazām Kristīna saprot, ka gredzens viņai liek doties uz savu dzimteni Spāniju, lai uzmeklētu savus bērnības draugus un doties meklēt to noslēpumu, kā atslēga ir viņas jaunais gredzens.
Man sakārojās palasīt kaut ko ar piedzīvojumiem un vēsturisku azartu pārņemtu tipiņu piesātinātu romānu, tāpēc spāņu rakstnieka Horhe Molista romāns ”Gredzens” likās tieši laikā. Kad grāmatnīcā izšķirstīju grāmatu, pavīdēja nojausma, ka te varētu būt kaut kas no Dena Brauna stilā ieturēta skrējiena pēc kaut kā vērtīga un noslēpumaina. Pa vidu vēl maisīsies ļaunie. Jāsaka, ka minējums piepildījās- grāmatai patiešām ir līdzīga piegrieztne. Bet tikai līdzīga.
Grāmatas sākums tika pasniegts kā no pirmās personas- vajadzēja iejusties Kristīnas ādā, jo viss pasniegtais tika skatīts caur Kristīnas skatupunktu. Vēlāk tas mazinājās, lai gan Kristīna tāpat saglabāja romāna galvenā tēla statusu.
Lai arī autors sevi centās parādīt kā vēstures, it sevišķi Spānijas, pazinēju, viņam bija viens paliels mīnuss- tā arī līdz galam nebija noraksturots neviens tēls. Bija apraksti, bija piezīmītes, bet nekas tāds, kas ļautu lasītājam acu priekšā redzēt šo tēlu spilgti un skaidri.
Lielāka uzmanība bija vēsturiskajiem sapņiem vai vīzijām. Arī priekšmeti un ēkas tika aprakstītas gana smalki, bet romānā esošajiem tēliem šī smalkuma pietrūka. Protams, tas netraucēja lasīt, bet žēl, ka tie tika pamesti novārtā.
Pašam romānam ar nedaudz pietrūka spilgtuma, lai arī autors vairākas reizes ir mēģinājis sagrozīt romāna gaitu un piedāvāt lasītājam no jauna mesties šo dārgumu meklētāju pulkā. Šie bija labi mēģinājumi, lai arī azarts tiem sekot bija krietni noplacis.
Gredzens bija pilns ar daudz un dažādiem citātiem par dzīves gudrībām, par templiešiem, par vēstures interpretāciju. Netrūka arī Ņujorkas meitenes romantika Pireneju pussalā. Tas viss summējās vēsturiski romantiskā ceļojumā pa saulaino Spāniju, kur galvenais ir nevis dārgumi, bet gan pats piedzīvojums.
Šīs, kā arī citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.
Nobibliotēkoju. Ja godīgi- tā arī nav skaidrs, kā “taktiski pareizi” rakstīt šādas grāmatas. Skaidrs, ka nevar ļaut varoņiem atrast kādus bagātīgus reālus templiešu dārgumus, jo realitātē nekas tāds nav noticis. Kā izlocīties? “Spiest” uz izsmeļošu vēsturisku faktu romānu- varētu, bet šeit tas nav noticis. Pie tam tas, kas ir, pasniegts visai neticamā mērcē- sapņi valkātā gredzena ietekmē… nu, piedodiet… Veidot dziļus, emocionālus, neaizmirstamus u.tml. varoņu tēlus, to savstarpējās attiecības- arī varētu, bet arī tā šeit pietrūkst. Ideja par to, ka vērtība ir pats piedzīvojums un ceļš, bet ne rezultāts- jā, OK (no vienas puses tā tik tiešām ir), bet- no otras puses- pārnest bērnības spēles noteikumus uz pieaugušu, kaut arī vēl gados jaunu, cilvēku dzīvi- nu priekš kam? Lai “bērniņiem” parādītu, kurš kuru pa īstam mīl? Vēl tikai patiešām galā vajadzēja iepakot šokolādes medaļas… [Dārgumu atrašana “Četru zīmē” mani pārliecināja vairāk]