Nosaukums: Gepards.
Autors: Džuzepe Tomazi di Lampeduza.
Izdevējs: Latvijas valsts izdevniecība
Gads: 1964
LPP: 234

Giuseppe Tomasi di Lampedusa, Il gattopardo., 1958.
Tulkojums latviešu valodā- Andrejs Speke.

Par grāmatu
Romāns aptver laika posmu no 1860.gada līdz 1910.gadam, kad visā Itālijā norisinājās pārmaiņas- pēc Garibaldi rīkotās revolūcijas mainījās vara un Itālija apvienojās vienā valstī. Nedaudz savādāk šos notikumus piedzīvoja Sicīlija un tur valdošais Salinu nams ar princi Fabricio galvgalī un gepardu ģerbonī.
Pamazām augstmaņi zaudēja gan savu varu, gan savu vārdu. Un, lai arī viņus joprojām cienīja un uzklausīja, jaunās dzīves straumes plūda ātri un lepnie nami ar kādreiz varenajiem laukiem, zaudēja savu spozmi un ietekmi.

Klasika ir tā, kuru visi grib būt lasījuši, bet neviens nelasa. Apmēram šādi skan tas slavenais teiciens par literatūras klasikām. Un apmēram šāds arī bija iemesls, kāpēc izlēmu ķerties klāt šai grāmatai (citas klasikas sekos (cerams)). Nebija ne mazākās nojausmas, kas mani šajā grāmatā sagaida. Pirms lasīšanas iepazinos ar pēcvārdu. Protams, tur liela daļa veltīta padomju stilā ieturētiem vēstījumiem par šķiru cīņu, Engelsa mācībām un tamlīdzīgām tā laika aktualitātēm. Bet bija arī kaut kas noderīgs, kas labāk ļāva saprast šajā grāmatā rakstīto.

Grāmatas lielākā daļa veltīta Salinu nama cilvēkiem un viņu apkārtējiem. Nedaudz galma dzīve, nedaudz revolūcija tuvākā un tālākā apkārtnē, nedaudz feodālās iekārtas mainīšanās un jaunas šķiras parādīšanās.

Patika autora aprakstītie cilvēki un jo īpaši attēlotā daba. Karsta, pat tveicīga diena nomaina tikpat karstu dienu un tā vairākus mēnešus. Cilvēku pielāgošanās dabas ritmam un dabas diktētiem noteikumiem ir daudz spēcīgāka nekā jauno vietvaru vēlme te panākt savu kārtību un jaunu pasauli. Salinas princis ļoti labi aprakstīja savu un savu ļaužu dzīves uztveri, kad atteicās no piedāvātā senatora krēsla.

Vispār, visa grāmata ir tāda lēna un rimta pastaiga pa kalnainajām Sicīlijas ārēm un dzīvi Donnafugatas villā, kuras lielākā daļa ēku netika izmantotas jau gadiem. Arī prinča nāve bija kā lēns un nesteidzīgs kāpiens pa varenas celtnes kāpnēm- paiet, apstājas, padomā un paliek sēžot. Neviens nekur nesteidzas un līdz ar to neko arī nekavē. Visi saprot, ka dzīve uz salas rit savādāk un visi to pieņem. Arī lasītājs. Lai arī grāmatas notikumi rit lēni un attēlotie ļaudis ir gana krāšņi aprakstīti, tā arī neizdodas atrast ne laiku, ne arī vēlēšanos kādam pieķerties un just līdzi viņa liktenī. Laikam jau uzreiz ir skaidrs, ka viņi visi ir tikai garāmslīdošas dekorācijas, kurā galveno lomu spēlē laiks. Bet, neskatoties uz to, izbaudīju teju katru lappusi- patiešām burvīgs darbs par tiem laikiem, tikumiem un cilvēkiem. Mazliet gan prieku bojāja korektora paviršais darbs, bet var jau būt, ka te pie vainas ir grāmatas solīdais vecums.

Grāmatas vērtējums: 8/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.