Nosaukums: Genesis. Stāsts par Ādamu.
Autors: Bernards Bekets
Izdevniecība: Zvaigzne
Gads: 2010
Lappuses: 166

Par grāmatu-
Netālā nākotnē mūsu planēta ir piedzīvojusi globālu karu, kurā tika izmantoti dažādi ieroči, tai skaitā arī bioloģiskie. Jau laikus paredzot šādu globālu krīzi, uz norobežotas salas apmetās grupa ar cilvēkiem, kuri modri sargāja savu teritoriju no apkārtējās pasaules. Tiek nodibināta Republika ar stingriem likumiem.
Karavīrs vārdā Ādams, nolemj nepaklausīt Republikas stingrajiem noteikumiem un sekot savai sirdsbalsij. Par to viņš tiek sodīts- mūža ieslodzījums, kas jāpavada tādā kā eksperimentā kopā ar robotu Arti.

Patīk, ka grāmatas ir ne tikai skaisti uzrakstītas, bet tajās ir arī kāda odziņa. Ja tās odziņas ir vairākas, tad- laime pilnībā. ”Genesis” bija laime. Laime bija ne tikai Ādama un Arta dialogi, vai Anaksimanderas eksāmens, bet arī tas lielais un ņammīgais ķirsis uz kūkas gabaliņa pašās grāmatas beigās. Patīkams pārsteigums.

Ar baudu ir lasāmi nosodītā Ādama strīdi ar mākslīgā intelekta mācekli, kuru filozofs (grāmatā- augstākās šķiras pārstāvis) Viljams nolēma ievietot pie Ādama kamerā, lai tas pilnveidotos un kļūtu par gudrāku robotu. Vai tas palīdzēja? Acīgākie pamanīs, bet pārējie uzzinās finiša taisnē.

Nedaudz neierasti, bet tai pat laikā ļoti viegli uztverami, bija eksāmenu sarunu sadalījums- gluži kā lugu grāmatiņā- katrs personāžs izcelts pirms sava sakāmā un darāmā.

Gribētos teikt, ka Genesis autors Bekets ir gluži parasts skolotājs Jaunzēlandē, bet laikam tas nebūs īsti pareizi- parasti skolotāji tik labus darbus neraksta. Arī balvas parastajiem par šādiem darbiem nepiešķir (Bekets jau pārīti saņēmis). Atzīšos, ka autors ar šo darbu pamatīgi ielika āķi lūpā- gluži vai jāsacer kāda žēlabaina vēstule, lai izdevēji ķeras klāt vēl kādai Beketa grāmatai.

Man bija pavisam cits priekšstats par šo grāmatu pirms lasīšanas. Likās tas vairāk būs parasts stāsts par to, kā cilvēki sāk savu jauno ciklu- karš visu iepriekšējo izjauca un tad nāk Ādams, kurš satiek savu Ievu un tālāk jau pēc Bībeles scenārija. Bet maldījos. Pie tam pamatīgi.

Stāsts ir daudz sarežģītāks un diezgan lokāls- nekas ārpus norobežotajām salām nav zināms. Tik vien kā dažas laiviņas vai lidaparāti, kas ātri vien tiek likvidētas un salinieki mierīgi turpina savu dzīvi Republikā. Dzīve ārpusē ir pavisam cits stāsts.

Lai arī pati vide nav diez ko oriģināla (apokaliptiskas ainas jau manītas vairumā), toties pasniegšana liek domāt, ka visa tā neoriģinalitāte ir baigi mānīga. Īstenība ir biedējoša un sarežģīta.

Šīs, kā arī citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.