Nosaukums: Es pazīstu vairs tikai sevi.
Autors: Ludvigs Sēja
Izdevniecība: Lauku Avīze
Gads: 2017
LPP: 576

Par grāmatu-
Diplomāta Ludviga Sējas memuāri par laika posmu no 1941. līdz 1962.gadam, kuru laikā viņš bija pasniedzējs Latvijas Universitātē, Latvijas Centrālās padomes ģenerālsekretārs, vācu okupācijas varas ieslodzītais Štuthofas koncentrācijas nometnē, padomju okupācijas varas ieslodzītais Lubjankas un Lefortovas cietumos, un pabijis izsūtījumā Sibīrijā.

Tā kā man pēc Gotfrīda Cauča memuāru izlasīšanas šis žanrs iepatikās, tad skaidrs, ka bija jālasa arī cita Latvijas politiķa memuāri. Jau pirms lasīšanas nospriedu, ka man pietiks ja vien šī grāmata būs uz pusi tik laba kā Cauča. Arī tad būšu saņēmis no grāmatas visu to, ko gaidīju. Pēc izlasīšanas varu teikt, ka cerības man bija pārlieku pieticīgas- grāmata bija tikpat laba.

Ludviga Sējas memuāri sākas ar vācu okupāciju 1941.gadā, kad viņš no aktīvās politikas bija pagājis nostāk un strādāja par valodu pasniedzēju Latvijas Universitātē. Bet arī te, redzot vācu politikas nesaimnieciskumu un augstprātību, viņš aktīvi darbojās pretošanās kustībā, lai arī neslēpa gandarījumu par boļševiku aizdzīšanu no Latvijas un viņu nedienām frontē.
Par nesadarbošanos ar vācu okupācijas varu viņš tika apcietināts un nosūtīts gan uz Salaspils nometni un vēlāk uz Štuthofas koncentrācijas nometni. Pēc Vācijas sagrāves un koncentrācijas nometnes atbrīvošanas, Ludvigu Sēju apcietināja padomju vara. Noturēts vairākos cietumos un vēlāk pat ieslodzīts čekas namā Lubjankā, kur viņam piesprieda piecus gadus nometnē ziemeļos, netālu no Ufas. Pēc atbrīvošanas Ludvigs palika dzīvot un strādāt ziemeļos, jo saprata, ka viņa atgriešanās dzimtenē nav vēlama. Tikai pēc pensijas saņemšanas, viņš devās uz Rīgu, kur nodarbojās ar tulkošanu.

Memuāriem ir ļoti laba īpašība- lai arī nedaudz subjektīvi, tie tomēr gan izglīto, gan arī parāda vēsturi no nedaudz cita skatu punkta. Ja vēl rakstīšanas stils ir ar odziņu, tad visam klāt nāk arī gandarījums.
Šoreiz rakstīšanas stils bija nedaudz savādāks, bet var saprast- kā autors ne reizi vien minējis, viņam bieži nācies šķirties no dienasgrāmatām. Lai arī centies nerakstīt neko politisku, viņam nācās gan iznīcināt uzrakstīto pašam, gan ne reizi arī atņemts. Tāpēc bija gadījumi, kad viņš atkārtojās vai arī nedaudz pārklājās ar stāstījumu. Bet tas ne mazākā mērā netraucēja baudīt skarbu Latvijas vēstures posmu, kusu vēl skarbāk izjuta Ludvigs Sēja- inteliģents un stipras gribas cilvēks, kuru nesalauza ne vācu, ne padomju represijas.
Ja kādam ir vēlme uzzināt kā divu okupācijas varu dzirnakmeņi mala parastu un nevainīgu cilvēku, kā klājās viņam un viņa līdzgaitniekiem svešumā, ar ko bija jāsaskaras un kas jāpiedzīvo, tad šo grāmatu noteikti vajadzētu izlasīt.

P.S.
Varbūt kādam ir labs ieteikums vēl kādai labai memuāru un atmiņu literatūrai par šo pašu laiku?

Grāmatas vērtējums: 10/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.