Nosaukums: Dzērvju dejas
Autors: Olafs Gūtmanis
Izdevniecība: LPA LiePA
Gads: 2003
LPP: 431

Par grāmatu
Trīsdesmit gadu garumā tapis darbs, kurā autors atskatās uz saviem piedzīvojumiem tepat Latvijā kā arī izsūtījuma gadiem Sibīrijā, uz kurieni viņš devās vēl deviņas reizes gan kā tūrists, gan kā mednieks.


Tieši tā brīvprātīgā došanās uz Sibīriju bija tas knikšķis, kas man lika iekļaut šo grāmatu šī gada lasāmajā sarakstā. Jo kurš gan no brīva prāta dosies uz Sibīriju. Un galu galā- kur gan vēl varētu izbaudīt dabu visā tās krāšņumā un skarbumā, ja ne plašajā Sibīrijas taigā. Protams, ja vien autoram būs par ko pastāstīt.

Un autoram bija stāstāmais. Pat ļoti daudz.

Pieļauju domu, ka katram, kurš būtu izceļojies pa šādiem maršrutiem kaut vai tikai vienu reizi būtu materiāls veselai grāmatai. Un ja autors ir tur sabijis vairākkārtīgi, tad skaidrs, ka materiāla ir daudz. Diemžēl (kāds varbūt teiks- par laimi), tas grāmatu sadrumstalo. Man prasītos mazāk sadrumstalotības un vairāk hronoloģiskas kārtības.
Jo sanāca, ka sākumā bija vairāk tāda kā sarakste ar Veltu Tomu, Mirdzu Ķempi (bija diezgan interesanti lasīt šīs vēstules) un pēc tam Sibīrija dažādos laika posmos, kas mijās ar notikumiem Latvijā un pašsacerētiem stāstiem (kas tikpat labi varētu arī nebūt pašsacerēti, bet piedzīvoti).

Pat neskatoties uz stāstu un nodaļu pārlēkšanu šurp un turp, es par grāmatu esmu ja ne gluži stāvā, tad sajūsmā noteikti. Var just, ka autoram uz notikumiem Sibīrijā kāda dvēseles stīga ir noskaņota īpaši. Tieši tie notikumi un stāsti burtiski apbūra. It sevišķi stāsts par Pinkaini un Lāču Koļu. No kuriem pēdējais lāčus medīja pēc sentēvu metodēm- ar šķēpu.

[xrr rating=8/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”]

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.