Nosaukums: Dzeltu laiks
Autors: Vizma Belševica
Izdevniecība: Liesma
Gads: 1987
LPP: 157


Latvijas kultūras kanons- literatūra

Par grāmatu-
Vizmas Belševicas dzejas krājums, kura pamattēma ir cilvāka jūtu pasaule un indivīda atbildības nasta par savas tautas un savas zemes likteni.

Jo vairāk lasu latviešu dzeju, jo vairāk liekas, ka [beidzot] sāku to saprast. Un pamazām rodas apjausma, ka lasu to par maz.
Vēl viena iezīme no pēdējā laikā lasītā- tie mazie, plānie un necilos vākos tērptie dzejas krājumi izrādās ir ar pamatīgu pildījumu. Nebūtu man plānā Latvijas kultūras kanona lasīšana, būtu palaidis garām labu literāro devu. Ko lai saka- neskati vīru no cepures.

Dzejas krājumam ir divas daļas- ”zieda un cirvja strīdā…” un ”laika raksti”. Pirmā daļa bija tāda emocionālāka un no cilvēka skatu punkta. Turpretī otra- ekskursija Latvijas vēsturē, kur katram dzejolim bija savs iedvesmas notikums, kurš meklējams tālākā un ne tik tālā pagātnē. Te bija dzejolis gan Pētera tornī celtajam gailim 1660.gadā, gan dzejolis Krišjāņa Barona piedzimšanai, gan Jura Alunāna saķeršanās ar policiju. Arī Dziesmu svētku pirmā diena un daudz citu notikumu.

Bija (par otro daļu) interesanti, bet pagrūti to emocionāli sasaistīt. Likās kā tāda sausa vēstures stunda, kurā skolotājs slinki skaidro un lielo daļu pašam nākas izlobīt. Tāpēc, manuprāt, pirmā daļa uzrunāja daudz vairāk un dzejoļi likās personiskāki. Īpaši gribētos izcelt dzejoli ”Baltais pavediens”, kur varēja just tādas kā dusmas par ‘’melno kakla siekstu Bībeli’’ ar pieprasošo ”tev nebūs”, riepu dedzināšanu Jāņos, nedziedāšanu un tikai sīvā raušanu.

Grūti aprakstīt īsā tekstā to visu, kas pārdzīvots lasot šo dzejas krājumu- bail, ka sanāks tik pliki standartvāvuļojumi. Pietiks, ja pateikšu, ka grāmatu tagad meklēšu savam plauktam. Un ne tāpēc, lai šie dzejoļi būtu rokas stiepiena attālumā, bet tāpēc, lai es būtu blakus šiem dzejoļiem.

Grāmatas vērtējums: 9/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.