Grāmata ”Devējs”
Nosaukums: Devējs
Autors: Luisa Lorija
Izdevniecība: Zvaigzne
Gads: 2012
Lappuses: 192
Par grāmatu-
Jona ir gandrīz divpadsmit gadus vecs jauneklis, kurš ar nepacietību gaida decembri, jo decembrī visi kopienā kļūs par gadu vecāki. Divpadsmitgadniekiem šis laiks ir vēl īpašāks, jo tad viņi kļūst pieauguši un kopienas Vecajo padomes piešķir viņiem turpmāko dzīvi. Dzīvi, kura tāpat kā citiem kopienas locekļiem būs bez sāpēm, bez bēdām, bez šaubām.
Saite uz izdevēja mājaslapu- grāmata Devējs
Luisas Lorijas romānam ”Devējs” ir viens pozitīvs mīnuss, kas ir jūtams uzreiz pēc izlasīšanas- šis darbs ir par īsu. Par īsu, jo ir jūtama spēcīga pēcgarša, kuru gribas turpināt izbaudīt. Pat neskatoties uz to, ka grāmata nepārprotami ir pietiekama. Proti, tā nerada sajūtu, ka romānam kaut kas pietrūkst. Te ir viss, ko nākotnes visnotaļ drūmo pasaules redzējumu piekritēji, var saņemt. Noslēgta kopiena, kura dzīvo pēc sen iedibinātas kārtības un visa dzīve viņiem ir tik sakārtota un paredzēta, ka nevienam nav ne mazāko šaubu par to, ka tieši tā ir pareizi. Tāpatība ir tā, ko cilvēki ir pieņēmuši un neviens pat nedomā par Citurieni.
Manuprāt, autorei ir izdevies uzburt brīnišķīgu gaisotni. Pat tajās nieka 200 lappusēs viņa ir ielikusi pamatīgu devu emociju un jautājumu, kuras, caur mazā zēna skatpunktu, tiek nodotas lasītājam. Un lasītājam ik pa laikam tiek iedota kāda maza rozīnīte, kas viņam ļauj aizvien pilnīgāk ieraudzīt un saprast kopienas cilvēkus un tās pastāvēšanas jēdzīgumu (vai bezjēdzīgumu).
Kopienā katram ir noteikta skaidra dzīve un skaidri pienākumi- pieaugušie ir skolotāji, veco ļaužu kopēji, jaunbērnu aprūpētāji, dzimtmātes …. un tas būs viņu mūža pienākums Kopienā līdz kamēr viņi to varēs veikt. Tad viņiem būs dzīve veco ļaužu namā līdz viņus atbrīvos. Atbrīvos krāšņā atbrīvošanas ceremonijā.
Bērni savukārt katru gadu tiek tuvāk divpadsmitajam decembrim- vispirms, gada vecumā, viņi tiek pie saviem vārdiem, kurus izraugās īpaša padome. Tad viņiem tiek piešķirts katram sava ģimenes vienība, kurā dzīvos. Tad tiek pie jaciņas, kurai pogas ir priekšpusē un kurai ir kabatiņas. Devītgadnieki decembrī tiek pie velosipēda, kurš līdz tam ir aizliegts. Desmitgadniekiem nogriež matus un visbeidzot divpadsmitgadnieki saņem savu dzīves uzdevumu, kuru viņiem piešķir Vecajo padome. Ar pavisam minimālām iespējām to mainīt.
Jona savā divpadsmitajā gada saņem īpašu profesiju- viņš kļūs par Atmiņu glabātāju. Vienīgo visā Kopienā, kuram zināšanas nodod iepriekšējas Atmiņu glabātājs.
Un tikai šajā apmācības procesā Jona saprot, ka Kopienā ir arī cita puse, kuru viņš līdz šim nav redzējis. To neviens no Kopienas nav ne redzējis, ne sajutis. Tikai Atmiņu glabātāji. Un ja esi nokļuvis šajā pusē, tad atpakaļceļa vairs nav.
Nešaubos, ka ”Devēju” noteikti varēja uzrakstīt arī biezāku un nenieka nezaudētu no tā interesantuma. Tāpat noteikti var piekrist, ka šis darbs iedvesmoja un vēl iedvesmos citus autorus uz brīnišķīgiem nākotnes fantastikas darbiem. Jo Luisa Lorija ir spējusi radīt auglīgu augsni no kā smelties labus paraugus gan citiem rakstniekiem, gan arī lasītājiem, kuriem vienā elpas vilcienā izlasītais darbs tā vien urda pārdomāt un saprast- kāda dzīve Kopienā ir tās cilvēkiem un kāda loma viņu vidū ir atmiņām, saņēmējam un devējam….
[xrr rating=10/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”]
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.
Izklausās interesanti- vajadzēs pameklēt. Tikai, ja tā paskatās, kas tās par dīvainām nākotnes sabiedrībām? Kuru grāmatu ņem, tajā kaut kādas noslēgtas kopienas, stingra reglamentācija, ierobežojumi… Kudā kaķimsja??
Pieļauju domu, ka prasīgāks fantastikas cienītājs manu sajūsmpilno viedokli argumentēti nedaudz pavilktu uz leju, bet man patika (grāmata laba un neesmu prasīgs).
Nākotnes sabiedrības droši vien tāpēc ir tik dīvainas, jo viss nākotnē notiek pēc kara. Un neviens pēc tam pa vecam vairs negribēs dzīvot. Vai nemācēs.
Mhm. Biedējoši, ne…?
Jā, labs. Tomēr neomulīgas tās stingrās reglamentācijas sabiedrības. Re- ja izrādās, ka apmācāmā sekmes un uzvedība neatbilst izraudzītajam amatam, tad jākoriģē uzvedība! Nevis jāizraugās cits amats. Lai gan… ja tā padomā… varbūt dažam labam, kas pie mums ir Amatā, arī labāk noderētu uzvedības korekcija, nevis rotēšana uz citu Amatu :) Jēdziens ‘atbrīvošana’ uzreiz atsauca atmiņā Ātrās mazgāšanas kombinātu (Uh, tas nu gan bija viens biedējošs stāsts!) Un par “mazumu”- jā, gribējās vēl. Pēdējā laikā tīri netīšām gadījies iepirkties vairākās grāmatās, kas izrādās triloģiju pirmās daļas- nāksies pirkt vēl un vēl… Tad nu šī arī varēja būt tāda. Kā radusies Tāpatība un kā tai pašā laikā tai pašā kontinentā var pastāvēt arī radikāli atšķirīga Cituriene? Kā tur tomēr ar tām tehnoloģijām- ja jau ir lidmašīnas, tad kas ir vēl? Kā vispār izdevies izskaust krāsu redzi un mūzikas dzirdi utt. Bet- varbūt arī nevajag…
Nekur jau nav zvanīts, ka Cituriene arī reāli pastāv :)
Atzīšos- es gaidīju, ka būs kaut kas līdzīgs Genesis (tur bija asprātīgs nobeigums).
Abas labas – Genesis drusku parāva jumtu un atstāja stipri kodīgu pēcgaršu, un šī – Devējs – kas likās drusku vieglāka nobeigumā, bet ar to pašu kaifīgo pēcpārdomu momentu.
Tomēr vēl nevienam nav izdevies pārtrumpot Mārgaretas Atvudas “Oriksa un Kreiks”, kas ir futūristisko trilleru “creme de la creme”. Iesaku, kaut vai salīdzināšanai.
Paldies par ieteikumu. Mēģināšu piefiksēt (un izlasīt).