Nosaukums: Cilvēki laivās.
Autors: Alberts Bels.
Izdevējs: Liesma
Gads: 1987
LPP: 166

Par grāmatu–
Melnkrante ir neliels zvejnieku ciemats Kuršu kāpās, kurā dzīve rit nesteidzīgi un ierasto gaitu- skolotājs skolo bērnus, zvejnieki zvejo zivis un mācītājs sludina no kanceles. Protams, arī Prūsijas valsts ierēdnis aktīvi seko ikvienam ciemata iedzīvotāju solim, lai iekasētu nodevas.
Blakus ciematam atrodas liela kāpa- Sventes kalns. Kādu dienu skolotājs pamana, ka kalns pārvietojas. Nedaudz, pavisam nedaudz, bet tas pavirzījās tuvāk ciematam. Ja kalnu neapturēs, tas pārklās Melnkranti dažu gadu laikā.

Laikam tas bija skolas laiks, kad lasīju Alberta Bela ”Būri”. Kaut ko atceros arī par filmas skatīšanos, bet miglaini. Tāpēc nospriedu kādu laiku atpakaļ, ka jāpalabojas un jāmēģina iepazīt autora daiļrade jau apzinīgākā vecumā. Tāpēc sagādāju ”Cilvēki laivās” un … noliku plauktā. Tā arī tur sabija līdz vēlam rudenim, kad, izdzirdējis par teātra jauniestudējumu pēc šī paša darba motīviem, ķēros pie lasīšanas. Lēni jau gāja, jo lasīšanas gaitā sanāca visādas neplānotas pauzes. Tā nu grāmatu pabeidzu vien gada sākumā.

Neskatoties uz pauzēm pilno lasīšanu, romānu izbaudīju pilnībā. Tāds skarbs un nedaudz drūmi krāsots nākotnes redzējums par cēloņiem, sekām un atbildību, savā un citu priekšā. Laikam te iederētos teikt, ka romāns joprojām ir mūsdienīgs un šodienas problēmpilnajā pasaulē joprojām aktuāls. Un nav svarīgi ko katrs lasītājs sapratīs ar Sventes kalnu. Tur ir būtiski ieraudzīt to spoguli, to savu kalnu.
Protams, nevar atraut romānu no romāna tapšanas laika- atmodas vēsmas gaisā, iespēja drošāk pateikt arī ko neglaimojošu esošai padomju varai vai pat salīdzināt to ar kalnu, kas gatavs aprīt mazu tautu, nomākt tās valodu un kultūru (pārkrieviskošana) un iznīcināt visas pēdas.

Grāmatā bija labi attēlotas cilvēku savstarpējās attiecības, kuras bieži vien balstās melos, ticībā, izkalpošanā varai un pašlabumā. Skaudri attēlota nespēja vienoties, lai paši glābtu savu zemi, savu nākotni. Mazajā ciematā kopā cieši sadzīvoja gara nabadzība un fiziska nabadzība- ja arī kādam bija nauda, tas slēpās aiz dažādiem māņiem un mānīja kā sevi tā apkārtējos. Ja vēl kādam draudēja briesmas, tad ar viltu aizlaidās un pameta pārējos vienus. Ja kādam nebija ko ēst, tad ķēra un koda vārnas. Par pēdējo- nācās padziļināti meklēt interneta ārēs kas tad ir tie vārnu kodēji un kāpēc viņus sauc par vārnu kodējiem.
Darbā cilvēks bieži vien tika atstāts viens ar savu (un bieži vien ne tikai savu) problēmu, bet kā zināms- viens nav karotājs.

”Cilvēku kāvēja domāšana ir skaidra- dzīve ir gatavošanās karam. Un karš ir dzīves vainagojums. Vienmēr ies vaļā kari, jo kādam nav taisnības, bet kādam ir pārāk daudz taisnības”

Kopējo iespaidu mazliet pabojāja Ļeņina parādīšanās tekstā. Likās tik lieka un nevajadzīga, ka tālāko lasīšanu pārmāca aizdomas, ka te būs atkal kāda nodeva padomju iekārtai. Mazliet jau kaut kas bija, bet beigas tomēr vairāk bija piesātinātas ar pārdomām un cilvēk-puteklīša dabu- te ir, te vairs nav, te vējš aiznes prom…

”Varbūt dieva acu priekšā visa pasaule bija lēni degoša māja? Karu un slimību ugunsgrēki iznīcināja cilvēku miesas un kropļoja dvēseles. Varbūt ka dievs atmetis cerības nodzēst postošo uguni? Varbūt ka pašiem cilvēkiem jāsāk rīkoties? Vai pienāks diena, kad cilvēki neplēsīsies par tiesībām uz piciņu mēslu, bet savienos pūles, lai nodzēstu liesmas?”

Grāmatas vērtējums: 9/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.