Grāmata- Cilvēcīgais dzīvnieks.
Nosaukums: Cilvēcīgais dzīvnieks
Autors: Robērs Merls
Izdevniecība: Zinātne
Gads: 1973
LPP: 302
Sērija: Fantastikas pasaulē
Robert Merle – Un animal doue de raison., 1967.
Tulkojums latviešu valodā- Voldemārs Meļinovskis
Par grāmatu-
Profesors Sevilja vairāku gadu garumā veica pētījumus par delfīniem un nu viņš plašākai sabiedrībai var demonstrēt rezultātus- delfīnu pārim Fa un Bi viņš ir iemācījis cilvēku valodu. Vispārējās sajūsmas eiforijā neviens neiedomājas, ka šo ziņu steigs izmantot militārās aprindas, jo delfīni ir gan lieliski peldētāji, gan neredzami pretinieku radariem.
Vēl viena sērijas ”Fantastikas pasaulē” grāmata, kuru īsti negribētos likt pie fantastikas. Jā, dzīvnieku runāšana piestāv fantastikai, bet par pārējo jāpiekrīt autora priekšvārdā minētajam apzīmējumam- politiskā fantastika. Ar uzsvaru uz pirmā apzīmējuma vārda. Kopumā tāds mierīgs stāsts par to, ka delfīni bez dresūras iemācās cilvēku valodu un nokļūst uz tā paša pakāpiena, kur stāv cilvēks. Jo līdz ar valodu var novērtēt arī viņa saprātu. Un kā beigās izrādās- arī cilvēcīgumu.
Profesors Sevilja ar saviem asistentiem vairāku gadu garumā strādā ar delfīnu vārdā Ivans, lai viņam iemācītu cilvēku valodu. Tā kā delfīns nepadodas dresūrai, viss darbs balstās uz saprašanos un cieņu. Pamazām vārdu krājums papildinās, bet netiek sasniegts svarīgākais – pāriets uz teikumiem.
Kad arī tas ir sasniegts, profesors saskaras ar valsts slepenām militārām organizācijām, kuras savā starpā nesastrādājas un katra pilda savus uzdevumus. Tā kā delfīni neuzrādās pretinieku militārajiem radariem, tad šobrīd svarīgs mērķis ir apmācīt pēc iespējas vairāk šo dzīvnieku, lai spētu ne tikai neredzami gremdēt pretinieku zemūdenes un kuģus, bet arī veikt kādas provokācijas.
No sākuma bija interesanti. Mazliet gan mulsināja tā neizprotamā teksta blāķiskā pasniegšana, kurs viss ir vienā elpas vilcienā, bez pieturzīmēm un jauniem teikumiem, bet pamazām piešāvos. Bet pamazām tas sākuma interesantums nomainījās uz kaut ko velkošu, ka likās- autors ir pazaudējis to domu, kāpēc vispār šis darbs tapa. Laikam arī tāpēc īsti nesalīmējās tā beigu cēliena atklāšanās, jo visu laiku galvā jaucās domā- kāpēc tāda bija vajadzīga? Visu varēja izdarīt ātrāk un vienkāršāk. Bet labi- autors tā bija iecerējis, un tas ir jāpieņem.
Var jau būt, ka lasot kaut kad bērnībā, es būtu teicis- kolosāla grāmata! Un tas kolosālisms gan jau būtu pielipis arī tagadējam vērtējumam, bet šoreiz, bez bērnības un pārlasīšanas iespaidiem, varu teikt, ka darbs tomēr sanācis mazliet saraustīts un ar pazudušiem pavedieniem. Jā, epizodiski bija lasāms ar pieklājīgu interesi, bet starp šīm epizodēm bija jūtams, ka kaut kas pietrūkst. Liels žetons par to, ka autors bija ielicis kolosālu darbu, lai vismaz to daļu, kas saistīta ar delfīniem, pietuvinātu maksimāli tuvu īstenībai.
Grāmatas vērtējums: 6/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.
Tā nu sagadījies, ka šitais man pienācis dārza būdas lasāmajā rindā. Tā ka laikam palēnām pa mazam gabaliņam (jāravē tak, nav laika lasīt :)) vasaras lielākā daļa delfīnu zīmē aizritēs.
Jā rakstības maniere ir interesanta, bet nu jau līdzīgas formas ir šur tur redzētas. Es drusku apšaubītu, ka, bērnībā lasot, grāmata liktos kolosāla. Iepriekšējo reizi lasīju diezgan sen, toreiz topā bija Klarks, Delfīnu sala, un gribējās visu ko par delfīniem, bet priekš bērna gaumes te varbūt bija par daudz politikas un par maz fantastikas.
Vēl interesanti, ka autors ir tik dažāds- Malvilas pils, Sala un šis ir visnotaļ atšķirīgi gabali.
Ar pēdējo teikumu nomierināji. Es jau sabijos, ka šīs divas grāmatas (kas arī ir sarakstā) būs lēni lasošas un ne īpaši garšojošas.
Nu, viss jau “na ļubiķeļa”, bet vismaz manā reitingā ir 1. Malvila, 2. Sala, 3. Delfīni. Ar Salu gan tā bija, ka pietika ar vienas reizes lasīšanu, bet Malvila ir pat pārlasāma. Kaut gan vienā komentārā manīju, ka Andrim, piemēram, Sala ir Top of the Top :)
Malvila bija iepriekšējos sarakstos. Par Salu neatminu vai biju vai nebiju licis listē.
Ok, skaidrs- jāmeklē Malvila bibliotēkās.
Kas ar Merla ”Nedēļas nogale Zijdkotā”? Ir lasāms?
Par to nezinu teikt, nav gadījies
Zijdkotai man ne visai patika latviešu tulkojums, pārlieku kokains. Bet krieviski bija tīri lasāma. Pirms pāris gadiem blogā šo grāmatu jau aprakstīju. Pēc romāna uzņemtā filma ar tolaik vēl jauno Belmondo galvenajā lomā arī ir laba. Būs interesanti salīdzināt ar to, kuru mums tūlīt piedāvās Nolans.