burinieki

Nosaukums: Burinieku gadsimts Latvijā.
Autors: Arvis Pope
Izdevniecība: Zinātne
Gads: 1989
LPP: 152

Par grāmatu-
Ieskats Latvijas jūrniecības vēstures laika posmā, kad piekrastes ciemos sāka būvēt lielus buriniekus un dibināt jūrskolas.

Grāmata ne reizi vien man trāpījās plauktā pa ķērienam un ne reizi vien man likās, ka nu būtu taču beidzot tā jāizlasa, lai iepazītos ar tām vēstures lappusēm, kur latvieši zēģelēja tālās jūrās un viņus nebaidīja ne vētras, ne veicamais attālums. Bet kā jau tas vienmēr notiek ar mazu un plānu grāmatiņu (ai, šo jau vienmēr pagūšu izlasīt!)- tā vienmēr tiek aizstumta aiz citu grāmatu mugurām.

Beidzot nospriedu, ka nav vērts atlikt un ķēros klāt (pirms tam šo ķeršanās klāt domu nostiprinot savā 2016.gada lasāmajā sarakstā). Un biju patīkami pārsteigts- grāmata, lai arī nav lappusēs padevusies, ir ar pamatīgu informācijas un izglītošanas devumu. Un lasās ar interesi. Jā, bija dažas vietas, kur var just autora vēlmi pēc tādas kā nodevas senajiem laikiem un cilvēkiem, kad tiek uzskaitīti sausi fakti, kuri varētu interesēt tikai īpašus kuģniecības interesentus vai vēsturniekus, bet parastam ierindas lasītājam tie ir un paliek sausi fakti, kuri diezin vai aizķersies prātā. Bet tas bija pieņemami un nemaz i netraucēja. Kas zina- varbūt kaut kad noderēs.

Kopumā grāmata sākas ar 19.gadsimta notikumiem, kad soli pa solītim vietējie piekrastes iedzīvotāji sāka attīstīt savas prasmes kuģošanā un kuģu būvēšanā. Sākumā ar kabotāžas pārvadājumiem un pamazām, apgūstot aizvien jaunus ceļus, radās vajadzība pēc lielākiem kuģiem. Protams, vislabāk tos būvēt pašu kāpās no pašu kokiem. Un, ja jau viņi spēja apbraukt ar saviem buriniekiem puspasauli, tad skaidrs, ka ne uzņēmība, ne meistarība viņiem netrūka. Ja sākumā viņiem bija vācu meistaru uzraudzība, tad jau drīz vien latvieši paši būvēja savus kuģus savu pašu meistaru pārraudzībā. Un ja kuģi kalpoja vairākus desmitus gadus, regulāri kuģojot uz Rietumeiropu vai Ameriku, tad jau skaidrs, ka kuģus būvēt latvieši mācēja.

Liels nopelns kuģniecības attīstībā bija Ainažiem un Krišjānim Valdemāram, kurš ar savu uzņēmību un spēju saskatīt mazo piekrastes zvejnieku ciemu potenciālu, pacēla latviešu kuģniecību zenītā. Par to liecina kaut vai fakts, ka visā Krievijas impērijā Rīgas osta bija pirmajā vietā pierakstīto kuģu skaita ziņā. Un Ainaži bija trešie (aiz impērijas galvaspilsētas Pēterburgas).

Daudz informācijas grāmatā veltītas jūrskolām un to skolotājiem. Īpaši jau Ainažu jūrskolai. Arī igauņu un latviešu sadarbībai, gan mācot, gan mācoties jūrskolās un arī sadarbojoties kuģu būvēšanā.

Vēl grāmatā ir nodaļas par to kā klājās buriniekiem tālās jūrās, kādas kravas veda, kādi kapteiņi tos vadīja, kā konkurēja ar tvaikoņiem, kā avarēja, kā apgāja angļu blokādi, kā Pirmā pasaules karā Latvija zaudēja lielu daļu savas flotes, un daudz kas vēl. Informāciju papildina fotogrāfijas un ilustrācijas.

Neskatoties uz savu plānumu, grāmata ir pilna ar dažādām interesantām ziņām no kuģniecības vēstures. Piemēram, fakts, ka Antarktīdas atklājējs Belinshauzens nācis no Sāmsalas. Vēl no igauņu zemēm cēlies Ivans (īstajā vārdā Ādams Johans fon) Krūzenšterns. Arī jūrnieku teikas un leģendas par rūķi Kotermanu, kas laikam ir aizņemts no holandiešu un vācu Klabautermana- pēdu garš rūķis, kurš ar koka āmurīti sāk klaudzēt tad, kad vētrā kuģis vairs nav glābjams. Arī grāmatas beigās esošā nelielā terminu vārdnīca palīdz labāk saprast tekstu (tagad zinu, ka strandēt nozīmē kuģim uzskriet uz sēkļa vai krasta).

Visu to labumu un patriotisko pacēlumu, kas saņemts no grāmatas, nemaz nevar aprakstīt. Ja ir interese par Latvijas vēsturi vai kuģniecības attīstību, tad grāmata sniegs pietiekami plašu informāciju (jo citas jau nemaz nav) par laiku, kad piekrastē, kur tagad sabūvētas lepnas savrupmājas, vairāk kā gadsimtu atpakaļ būvēja lepnus kuģus un audzināja drosmīgus jūrasbraucējus.

Grāmatas vērtējums: 9/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.

0