Grāmata ”Briesmoņcilvēki”
Nosaukums: Briesmoņcilvēki
Autors: Patriks Ness
Izdevniecība: Zvaigzne
Gads: 2012
Lappuses: 520
Par grāmatu-
Noslēdzošā grāmata triloģijai Haosa spēles. Šajā grāmatā Tods un Viola cīnās. Cīnās ar sevi, viens par otru un pret karu, kurš kā milzīgas spīles savelk kopā visus planētas iemītniekus- gan mēru Prentisu, Koila kundzi ar Atbildi, konvoju un ēnkājus.
Saite uz izdevēja mājaslapu- grāmata Briesmoņcilvēki*
Ar azartisku nepacietību un urdošām ilgām esam sagaidījuši noslēdzošo daļu Haosa spēlē. Pirmā grāmata- Nazis ko neatlaist.
Otrā grāmata- Jautājums un Atbilde.
Un gaidīšana nebija velta. Lai gan… bet par ”lai gan” nedaudz vēlāk. Vispirms par sagaidīto.
Un sagaidījām kārtīgu bojeviku, kur visam pa vidu jaucās mazākas cīņas, kas katram bija jāizcīna ar sevi, ar savu tuvāko (vai tā zaudēšanu) un apkārtējiem. Un cīņu netrūka- lielākas kaujas mijās ar mazākām. Postošākas ar mazāk postošām un likās, ka tepat aiz stūra esošais pamiers visu laiku tā arī paliek aiz stūra. Bet tas tur paliek ne jau aiz kādiem muļķīgiem iemesliem, kas izskatās kā aiz matiem pievilkti, lai tikai grāmatā būtu vairāk lappuses. Nē, viss izskatās pieklājīgi nopietni. Lai gan atzīšos- vienu brīdi prasījās kāds krasāks pagrieziens, lai varētu azartiskāk iegrimt stāstā. Ar tādu domu- ir vai nav beidzot tas karš!
Bet nu autors meistarīgi turpināja otrajā daļā aizsākto vēstījumu, ka karš ir slikti, nogalināt slikti, nespēja sadzīvot ir slikti un vēl vesela virkne sliktumu (kā nekā pamatā mērķēts tiek uz bērniem/jauniešiem).
Un visi šie sliktumi bija tīri feini sabalansēti smalkā pavedienā, kas lasītāju noturēja tādā kā sajūtā ”būs vai tomēr nebūs?!” un līdz pat beigām, nepameta sajūta, ka viss, ko esi iedomājies kā beigsies, vēl var mainīties pavisam citādi. Un mainījās arī. Vismaz saskaitāmie.
Cepuri nost autora priekšā par dziļajām domām un pamatīgo vēstījumu. Arī par prasmīgi iepītajiem jaunajiem (vecajiem) personāžiem, kuru raksturus beidzot mēs arī varējām iepazīt.
Tagad laikam būtu kārta augstākminētajām ”lai gan”.
Lai gan grāmata patiešām bija interesanta, tās sākumā mazliet traucēja saraustītās nodaļas- autors turpināja iepriekšējā daļā sadalītās nodaļas [Tods] un [Viola], bet šoreiz tās bija tik īsas, ka piezagās sajūta, ka tieku mētāts.
Jā, varbūt līdz ar to notikumi risinājās dinamiskāk, bet nez vai vajadzēja šādi saraustīt. Šo saraustīguma sajūtu mazināja doma, ka ātri tikšu uzzināt kas tad TĀDS notika šīs mazās nodaļas beigās, jo gandrīz katra nodaļa tika nobeigta ar interesi modinošo ” un tad viņš IERAUDZĪJA/ SAPRATA/ SAJUTA/…” Taisnības labad gan jāsaka, ka bieži vien nekas TĀDS tur nebija.
Vēl pie šī ”lai gan” vajadzētu piebilst, ka nebūt tā bilde skaidrāka nepalika. Jā stāsts tika nobeigts, bet daži jautājumi palika karājoties gaisā (dienasgrāmata, Prentistauntas sievietes, mēra plāni pret Todu…). Bet droši vien tas bija domāts, lai paliek katra lasītāja pēcpārdomām. Jo labai grāmatai ir jāliek pēc izlasīšanas par sevi padomāt. Un ”Briesmoņcilvēki” liek. Lai arī ne tik spilgti kā triloģijas pirmā grāmata, bet liek.
[xrr rating=8/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”]
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.
*Te nolēmu ieviest ko jaunu- ja visi nekautrējas savos blogos likt saites uz kādu ražotāju mājaslapu, ja raksta par kādu tā ierīci vai uz imdb.com, ja raksta par konkrētu filmu (kas abos gadījumos ir tikai normāli), tad arī grāmatizdevēji ir pelnījuši saiti.
Pagaidām tiku līdz pusei. Īsās nodaļiņas- vismaz sākumā- man netraucēja, jo tās, manuprāt, labi atainoja straujo notikumu gaitu- viss kas ātri un vienlaicīgi te un tur. Vēl tāda pirmā domiņa- cik tomēr dažādu (pretēju) pušu diktētāji (vai diktatori? To biš Prentiss un Debesis) ir līdzīgi- visiem kaut kādi slēptie plāni un viss taču tautas labā…
Man tieši sākumā tās īsās nodaļas ne gluži traucēja, bet samulsināja. Pēc tam laikam pieradu :)
Par to diktētāju slēptajiem plāniem- prasījās kāds pamatīgāks vēstījums par katru no tiem. Vismaz beigās, kā kopsavilkums.
Nu ja- labi noslēpti plāni… Vsp man šitādas grāmatas lasot uzmācas jautājums- labi, tā ir nākotne, nākotnes tehnoloģijas, visādas fīčas un iespējas, bet vai autors patiešām jēdz iztēloties arī nākotnes cilvēkus? Vai tad viņiem nebūtu bijis jābūt vairāk sagatavotiem pieņemt visādas ārpuszemes civilizācijas formas? Bet te- re- “mums likās, ka te nav inteliģentas dzīvības”. Stipri līdzīgi arī Endera spēlē. Un tās problēmas, varas uzurpēšana, terorisms- viss kā no mūsdienām. Vai tad tiešām apziņā nekas nemainīsies?
Labs jautājums :)
Droši vien vieglāk (lasītājam un rakstītājam) palikt pie pierastā cilvēka modeļa.
Vispār laikam jau pareizi- arī grāmatas par nākotni raksta mūsdienām, tāpēc visām kaislībām jābūt atpazīstamām, lai var identificēties. Kaut kādi super apzinīgi nākotnieši droši vien liktos stipri sterili. Laikam gan Jefremovs mēģināja radīt ne tikai nākotnes tehniku, bet arī nākotnes sabiedrību, bet, ja godīgi, man viņa cilvēki diez ko nepatika…
Vēl jau būtisks apstāklis- ja cilvēks nākotnē būs mācījies no savām kļūdām, tad nevarētu par to rakstīt grāmatas- nebūtu ne karš, ne terors, ne nodevība, ne… būtu neinteresanti :)