Bille

Nosaukums: Bille.
Autors: Vizma Belševica
Izdevniecība: Jumava
Gads: 1995
LPP: 208

Par grāmatu-
Sibilla Gūtmane, jeb kā viņu visi dēvē- Bille, vēl neiet skolā un tāpēc viņai ir daudz laika rotaļām savā Grīziņkalna nama pagalmā. Arī bieži tiek uz laukiem pie radiem un draugiem. Rotaļām pa vidu gan ir jāpadara darbi- laukos jāgana govis vai pilsētā jāaiziet pie Bānīša pēc krējuma vai piena. Bieži vien gan turp jāiet ar mazo, zilo parādu burtnīciņu, bet Bille jau pieradusi pie Bānīša nicīgā skatiena. Tā tie pieaugušie dara. Nekas! Billei svarīgāki ir tie brīži, kad papucis nedzer un mammucis dzied. Un kad Billi apkampj.

Plauktā ilgu laiku bija pirmās divas Billes grāmatas, bet tā arī visu laiku nevarēju sev atrast motivāciju tās izlasīt- visu laiku citas grāmatas spraucās tām priekšā. Laikam baidījos, ka mazas meitenes atmiņu lasīšana būs kaut kas ļoti tāls no tā, kas varētu mani ieinteresēt.
Kas nu vēlāk bija vairāk pie vainas- Māras Zālītes ”Pieci pirksti” vai Latvijas kultūra kanona lasīšanas apņemšanās, to nemācēšu pateikt, bet tā nu sanāca, ka iegādājos trešo grāmatu un nobriedu lasīšanai. Jau ar pirmajām lappusēm sapratu- oi, kā es maldījos…. Grāmata ir izcila! Un tā mazā meitenīte nepavisam nav maza. Tas, kas ir ielikts šajos tekstos, diezin vai man būs pa spēkam kaut virspusīgi aplūkot.

Billes vecāki nav turīgi. Laikam pie vainas tas, ka mammucis nestrādā un papucis mazliet par biežu dzer. Vai arī tas, ka papucim vairs nav konditoreja. Nekas, toties Billei ir draugi ar kuriem Grīziņkalna nama pagalmā var spēlēties. Vai lauku radi, pie kuriem aizbraukt godībās vai pavadīt vasaru. Tā jau viss labi, bet tā nemitīgā iekulšanās ķezās- te govis nenogana pareizi, te zirgu nodzen, te kādu muļķību pasaka…. Un tad nāk dunka no mammuča, apsaukšana no vecāsmātes, rīkste no tantes… un tad sekos- muļķe, stulbene, lēvurs, kraupis, čarvāns…Bet Bille saprot, ka tādi tie pieaugušie ir. Viņa tik nesaprot, kāpēc pieaugušie dažkārt ir tādi. Jo Bille spēlējas. Viņa iztēlojas. Viņa sapņo. Un viņa pasaulē lūkojas ar tik vērīgu skatienu, ka itin nekas nepaslīd garām.

Nezinu cik no tā visa daļēji autobiogrāfiskā stāsta ir autobiogrāfija un cik daļējā, bet ne mirkli nebija šaubas, ka tas viss ir piedzīvots, izdzīvots un nācis no sirds. Tik spilgts stāstījums par pirmskara laikā piedzīvoto bērnību, apkārtējiem cilvēkiem, lauku ainiņām, ģimenes skandāliem, vajadzībām un gluži parastām ikdienišķām gaitām, ka lasot tu esi pārcēlies uz to laiku un visā aktīvi piedalies.

Nojaušu, ka savā atrakstā neesmu paudis savas jūsmas visus iemeslus, bet tam ir attaisnojums- grāmata ir pārāk dziļa un daudzpasakoša, lai es te vienkāršā valodā mēģinātu to visu izklāstīt. Bille vienkārši ir jālasa. Jālasa, lai redzētu to laiku bērnību, to laiku paražas un vienkāršo ļaužu dzīvi. Jālasa, lai redzētu tur pausto vēsturi. Jālasa, lai redzētu, ka grūtu un pelēcīgu nastu var nest viegli un dažbrīd ar gaiša humora dzirksti.

Grāmatas vērtējums: 10/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.