Grāmata- Bāreņu pavēlnieka dēls.
Nosaukums: Bāreņu pavēlnieka dēls.
Autors: Adams Džonsons
Izdevniecība: Kontinents
Gads: 2014
LPP: 554
Adam Johnson- The Orphan Master’s Son., 2012.
Tulkojums latviešu valodā- Uldis Šēns
Par grāmatu-
Paks Čundo savu bērnību pavadīja bāreņu patversmē, lai arī viņam bija abi vecāki. Māti gan viņš neatcerējās, bet dzirdējis, ka viņa esot bijusi ļoti skaista un tāpēc aizvesta uz Phenjanu. Tēvs strādājis turpat patversmē. Pieaugot Čundo nodarbojās ar cilvēku laupīšanu no kaimiņvalstīm. It kā darbs ir un no priekšniecības ar ieredzēts, bet tas Ziemeļkorejā neko negarantē- vienā mirklī vari nokļūt darba nometnē, no kurienes ārā vairs netiek. Bet Čundo tas izdevās. Un ne vienkārši izbēgt, bet izbēgt ar citu identitāti. Tā, ka pat specdienestā strādājušajiem ir jānopūlas, lai izsekotu viņa pārvērtībām un atrastu nonāvēto nacionālo aktrisi Sanu Munu ar viņas bērniem.
Ziemeļkoreja laikam ir tāds pateicīgs temats- var uzburt gandrīz jebkādas šausmas un, spriežot pēc grāmatas Bēgšana no nometnes 14, nebūs tālu melots. Arī šajā darbā šausmu netrūka. Tāpat kā brīvības alkas, romantika un spriedze.
Čundo savu amatu pieprot lieliski- klusi aizlavīties uz kaimiņvalsti, nolaupīt kādu vietējo un atgriezties atpakaļ. Viņš pat neizjūt kārdinājumu bēgt. Jo tad viņa biedri tiks spīdzināti un nosūtīti uz darba nometni. Tāpat arī viņu ģimenes. Un droši vien arī pārējie radi.
Kādu dienu Čundo piekomandē parastam zvejas kuterim, lai viņš ar uztvērēju varētu spiegot un noklausīties citu sarunas. Pēc saķeršanās ar amerikāņu armijas kuģa apkalpi, viņu, pēc īsas pakaustīšanas, nolemj paaugstināt par varoni. Un nav svarīgs pats notikums. Svarīgs ir tas stāsts, ko kuģa apkalpe izdomā un pastāsta krastā.
Pat varonība un jaunais statuss viņu nepaglābj no nokļūšanas cietumā, kur viņa izdzīvošanai ir svarīgs viss- zāles kumšķis, cilpā noķerts putnēns, zivju ikri vai buļļa sperma. Un, protams, nejaušais gadījums, kad sastapa komandieri Ga.
Jau vēlāk viņš saprot, ka vienīgā viņa doma ir kādu izglābt, lai arī pašam sevi var nākties upurēt. Un ja pie reizes var izdarīt tā, ka Mīļotajam Vadonim ļoti sāpētu, tad viņa mērķim ir divkārša vērtība.
”Bāreņu pavēlnieka dēls” nav vienkāršs stāsts par šausmīgo dzīvi Ziemeļkorejā. Te ir izdevies cik nevērtīgs var būt cilvēks. Nevērtīga viņa uzticamība, reputācija vai attieksme. Te pietiek tika ar mazāko apmelojumu vai pat ar kāda augstākstāvošā iegribu un cilvēka vairs nav. Un nepaliek arī nekas, kas liecinātu par viņa eksistēšanu- dokumenti, atmiņas, radinieki, draugi… Jo visi nonāk vai nu tumšos pagrabos, vai arī tos ”kraukļi” aizved uz kādu nometni.
It kā jau pelēcīgam rudenim piestāv ar drūmumu pilna grāmata, bet ieteikt es tā īsti nevaru- pārāk jau skarbs stāsts, kuru mazliet gan atšķaida romantiska noskaņa. Bet tikai mazliet. Protams, ja interesē skarbs stāsts, kur nekas nav pasniegts caur puķēm, tad grāmata ir jums kā radīta- būs ar ko pastaidzināt savas muguras skudriņas.
Grāmatas vērtējums: 8/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.
Sorry, recenzija ir “pārpublicējums”, bet ko nu jaunu vairs izdomāšu :)
Pasaules vislabākā grāmata 2013. gadā? Nu, nu… var jau būt… gadās jau arī ne tik veiksmīgi gadi… Nez, persona, kas kaut ko tādu ļauj (vai liek) uzrakstīt uz grāmatas vāka, nes par to arī kaut kādu atbildību?
Grāmatas sākums radīja vilšanos, bet gan jau tā ir paša vaina- vnk anotāciju lasot biju sacerējies par izvērstu attiecību attēlojumu starp tēvu- bāreņu nama vadītāju un dēlu- bāreni. Nu, vismaz kādi Sidra nama likumi vai tamlīdzīgi. Tādēļ stāsta iesākums šķita ļoti paviršs. Tālāk jau gan aizgāja labāk, bet es varu iedomāties, ka kādi amerikāņi to visu lasa kā īstu eksotiku, varbūt tādēļ arī tāda sajūsma. Mums, man šķiet, tas ir drusku citādi- mēs tādu dzīvesveidu varbūt pat kaut kādu gēnu līmenī izprotam mazliet labāk, varbūt pat varam identificēties- mazliet, mazliet… nu, gluži tik traki jau nedzīvojām… laikam… Tātad stāstījuma vidusdaļa ir visnotaļ OK. Līdz pēdējai pasāžai par varoni uz lidmašīnas spārna. Varbūt tāds farss stāsta nobeigumā raksturo vides psiholoģiju, bet grāmatu, manuprāt, nokauj.
Jebkurā gadījumā- vīrs, kas savu meitu nosauc par Taisnīgumu Mūžīgo (Džastisa Everlastinga), manuprāt, nav gluži par pilnu ņemams.
Es jau sen tiem pašslavinājumiem uz vākiem nepievēršu uzmanību- plika un muļķīga reklāma. Būtu man teikšana, tad aizliegtu to ar likumu :)
Par sākumu laikam jāpiekrīt- nedaudz smagnēji gāja. Bet kopumā biju gatavs šādam darbam jau pirms lasīšanas. Varbūt arī tāpēc iespaidi pozitīvāki (vai arī ignorēju nepozitīvākos iespaidus).
Tas ekšens uz lidmašīnas spārna, manuprāt, bija iederīgs- parādīja, ka var pasniegt jebkuru stāstu jebkādā veidā un pūlis sajūsmā spiegs un lauzīs krēslus.