Nosaukums: Aukstā āda.
Autors: Albērs Sančess Piņols
Izdevniecība: Atēna
Gads: 2006
LPP: 196

Albert Sánchez Piñol– La pell freda.,2002.
Tulkojums latviešu valodā- Dace Meiere

Par grāmatu-
Kāds īrs, bēgdams no savām domām un nemieru pārņemtās dzimtenes, pieskās meteorologa darbam uz vientuļas un neapdzīvotas salas kaut kur Dienvidu polārā loka nostūrī. Tur viņam būs jāpavada vientulībā gads, līdz viņu nomainīs.
Jau ierašanās brīdī var just salas nemīlīgo auru, kura vēl vairāk pastiprinās iestājoties tumsai- tad salu apciemo tuvu ne jaukākie viesi.

Vairs jau neatceros, kas un kāpēc lika man šo grāmatu ne tik vien izvēlēties lasīšanai, bet pat likšanai plauktā. Vai tas bija tulkotājas nopelns, Gunta Bereļa apskats vai anotācija? Kas zin. Grāmatu iegādājos, izlasīju un atzinu par ļoti labu esam, lai arī jūtu, ka visu salikt pa plauktiem nespēju.

Vēlēdamies aizbēgt no savas dzimtenes, tur gruzdošo nemieru un savas pagātnes, grāmatas galvenais varonis (starp citu, tā arī viņa vārds neparādījās) nedomājot pieņēma visnomaļākās vietas visnomaļāko darba piedāvājumu- viņš tagad bija meteorologs kādā ļoti mazā un tālā salā kaut kur pie Dienvidu polārā loka. Viņam bija jādodas turp un jānomaina iepriekšējais meteorologs.
Ieradies salā viņš atklāj, ka iepriekšējais meteorologs pazudis. Uz salas ir tikai viens cilvēks- bākas uzraugs Batiss Kaffo- nerunīgs un neuadzināts tēvainis.
Jau pirmajā naktī jaunais meteorologs piedzīvo īstas šausmas, kuras nu viņu pavadīs teju vai ik nakti, ko viņš pavadīs uz salas. Un līdz viņa maiņai ir jāgaida vēl vesels gads.

Lai arī pēc darba izlasīšanas likās, ka šī riņķa deja ir skaidra un saprotama, mazliet padomājot un mēģinot visu salikt pa plauktiņiem, izrādījās, ka ne tuvu nav vis. Baidos, ka nāksies daudz un dikti spriedelēt par šo plauktu likšanu, bet mēģināšu tā īsi un virspusēji. Grāmata lika sev uzdot jautājumu- Vai ir iespējama cilvēka aizmukšana no varmācības, ja cilvēks jau savā būtībā ir varmācīgs? Un tie krupekļi jau nebija varmācīgi, lai arī it kā gribēja apēst abus salas apdzīvotājus. It kā, jo nekur jau netika minēts, kādi bija viņu nodomi. Varbūt tāpat kā Batisam Kaffo- pieradināt kādu, lai būtu kalps un seksa objekts. Gala beigās- kādu brīdi izdevās padzīvot pamierā. Un te bija tikai jāsaprot, ka sala ir viņu un, ka nav obligāti jāšauj. Var vienkārši sadzīvot kopā, īpaši, ja krupekļiem sala interesē tikai naktīs.
Vientulība, kuru tā vēlējās galvenais varonis, jau ar īsti neārstē- atmiņas tāpat uzpeld. Un kādu cilvēcisku būtni ar prasās, pat jā tas ir mazrunājošs un rupjš.
Lielākais jautājums man radās par to iespēju kaut ko mainīt- tāda it kā radās, bet viņš izvēlējās palikt. Un vai šajā brīdī var runāt par viņa vēlmi mainīt attiecības ar krupekļiem? It kā nē, jo pirmais darbs bija sameklēt ieroču kastes. Laikam jau viņam gribējās vēl vienu gadu izvairīties no cilvēkiem. Un pie reizes visu to izdzīvot vēlreiz, šoreiz gan kā bākas uzraugam. Pieredzējušākam, vecākam un kā Anerisas īpašniekam.

Darbs ar daudz jautājumiem un tikpat daudz pārdomām. Rosinošs meklēt, sijāt un kārtot izlasīto. Pat ja jūti, ka nespēj to paveikt. Un varbūt pat nav iespējams to paveikt.

Grāmatas vērtējums: 10/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.