Nosaukums: Ar pašu spēkiem
Autors: Jānis Kalnietis
Izdevējs: Zemnieka domas
Gads: 1932.-1938.
LPP: 555

Par grāmatu-
Nupat vēl latviešu tautai bija klaušu laiki, kurus atceras sirmākie iedzīvotāji, bet nu jau rodas gan jaunas saimniecības, gan arī pamazām paši kļūst par saimniekiem savā lauku sētā. Pamazām tuvojas un paiet arī 1905.gads ar visiem asiņainajiem notikumiem un klāt jau 1.Pasaules karš, Latvijas dzimšana un Neatkarības karš. Šajā laikā zemnieki un lauku inteliģence izdzīvoja ļoti plašu notikumu un emociju gammu, par kuru varēs stāstīt bērniem un mazbērniem.

Arī šī grāmata bija no tām, kuras gaida spriedumu palikšanai vai došanai tālāk. Likās, ka ļoti labs temats- lauku dzīve, zemnieki, vēsture un visi tie notikumi, kas dažādi skāra parastos iedzīvotājus. Un šobrīd man šādi vēsturiski jeb kā rakstīts uz grāmatas vāka- kultūrvēsturīgi, romāni ļoti iet pie sirds. Plus vēl tas, ka grāmata saintriģēja ar būšanu aizliegtās literatūras sarakstā padomju laikos. Vismaz to man izdevās atrast par grāmtu internetā, pirms sāku lasīt.

Dievam žēl (šis pielipa no grāmatas (kas ir pilnais ”diemžēl”)), neatradu, ka autors bija kārtīgs Ulmaņa atbalstītājs. Pat tik liels, ka pēc 1932.gada izdotās pirmās daļas, kas bija pieklājīgi neitrāla, 1938.gadā izdeva otro daļu, kurā jau diezgan biezā kārtā smērēja Ulmaņa un viņa partijas zapti starp rindiņām. Un ne tikai starp- pat tekstā slavēja gan Vadoni, gan viņa darbu, gan apvērsumu.

Ja vēl varēja pieciest naivo romantisko pusi, tad politikas propagandēšana un sižeta raustīšana bija ar lielu mīnusa zīmi. Pirmā grāmata neko sliktu nevēstīja, bet jau otrās grāmatas vidū jutu, ka esmu iegrābies. Mana spītība neļāva nolikt grāmatu nost. Vēl arī tas, ka gribējās redzēt ar ko beigsies stāsts. Jo te bija vēl lielāka neizpratne par politiku. Sāka ar vienu tēlu un vienu ģimeni. Tad pēkšņi to aizmirsa un turpina ar citu. Pēc kāda laika atgriežas pie pirmā, lai arī tikai garāmejot. Tad atpakaļ pie cita, un tā visu laiku haotiski mēģina ar dažādiem tēliem, laikam ar kuriem ērtāk tajā brīdī ”zīmēt” ainu, parādīt Latvijas un latviešu līkločus šajā vēstures nogrieznī. Bēgļu gaitas, 1905.gada revolūcija, kara gadi, bermontiādes laupītāji, skolu dzīve laukos, slimības, māju mantošana, jaunsaimniecības, … Nu jā- jauka un īsa pastaiga Latvijas vēsturē (īsā posmā), kura raisīja interesi par dažiem vēsturiskiem notikumiem (piemēram, Tukuma sacelšanos) bet nekas vairāk tur arī nesanāca. Un vēl tā vilšanās par iegrābienu propagandas literatūrā (kas, visticamāk, arī bija iemesls atrasties aizliegtās literatūras sarakstā).

Lasīt var, bet augstu raudzi te neredzēt. Un godīgi sakot- arī interesi te noturēt ir pagrūti, jo nav ne tēlu, ne notikumu, aiz kuriem aizķerties un just līdzi.

Grāmatas vērtējums: 5/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.