Nosaukums: Vai te var dabūt alu?
Autors: Anšlavs Eglītis
Izdevējs: Teātra fonds
Gads: 1992
LPP: 224

Par grāmatu-
Orests Osis jau vairākus gadus dzīvo Skotijā, bet viņu nepamet doma, ka viņš vēlas atpakaļ uz savu dzimteni Latviju. Lai arī viņam, kā bijušajam leģionāram, tur draudētu briesmas no padomju varas, viņš ir pilns apņēmības tur nokļūt. Īpaši, ja viņa sieva beidzot atrakstīja vēstuli un lūdz pēc palīdzības viņu meitai. Lai palīdzētu saviem mīļotajiem, Orests ir gatavs uz visu- pat kļūt par spiegu.

Ar Anšlava Eglīša daiļradi es iepazinos tālajos vidusskolas gados, kad bija jālasa kāds viņa darbs vai nu Pansija pilī vai Homo Novus. Īsti neatceros, kurš (laikam bija pirmais), bet es savā spītībā izlasīju otru darbu. Nevarētu teikt, ka īpaši gāja pie sirds un tagad spētu kaut ko atsaukt atmiņā, bet skolotāja manu spītīgumu pieņēma ar normālu atzīmi. Labu nelika, jo man neko ievērības cienīgu neizdevās pastāstīt (ko padarīsi ja pusaudzim nepatīk, tad nepatīk).

Tagad Eglīša darbu pamudināja izlasīt divas lietas tas, ka man tā grāmata jau ilgi marinējas plauktā un, ka citi seriālā Sarkanais mežs pamanīja vienu otru spilgtu atsauci uz šo darbu. Man seriālu vēl neizdevās noskatīties, tāpēc cerēju, ka ar grāmatu man būs kāds papildu stimuls to beidzot paveikt.

Notikumi romānā risinās ap 1950.-1955.gadu. Orests Osis Londonā uzmeklēja savu bijušo cīņu biedru, lai viņš palīdzētu tikties ar kādu noslēpumainu specdienesta personu Bloku. Ar kura palīdzību tad nu Orestam izdotos slepus iekļūt Latvijā un izglābt savu sievu un meitu. Protams, pie reizes arī veicot Rietumu specdienestiem noderīgas informācijas savākšanu.

Izejot sagatavošanas posmu, Orests, kopā ar tādu pat jaunizceptu spiegu vārdā Sergejs, dodas dzimtenes virzienā. Ar nelieliem starpgadījumiem viņi nonāk Kuldīgā pie kontaktpersonas un ar paroles ”Vai te var dabūt alu?” palīdzību, tiek uzņemti un tālāk novirzīti uz Rīgu. Tālāk notikumi risinās strauji un ne vienmēr Orestam labvēlīgi, bet dzīves rūdījums un veiksme viņam ļauj notikumus virzīt sev labvēlīgā gultnē.

Ja man jāraksturo darbs pāris vārdos, tad to raksturotu kā ļoti vieglu un mazliet arī naivu stāstu par spiegu spēlītēm, kas visnotaļ jauki piestāvētu kādai vienkāršai holivudas filmai, kurā vienā pusē būtu apķērīgs un veiksmīgs savējais, bet otrā — tūļīgi krievi, kurus var vienkārši aptīt ap pirkstu. Un tas nu arī visu laiku tiek darīts — viens otru muļķo un abiem liekas, ka tas izdodas. Protams, beigās martini glāze tiek savējam.

Lai arī grāmatas sākums ir diezgan lēns, bija visas pazīmes, ka pamazām viss aizies raitākā gultnē. Varbūt mazliet raitāk bija, bet tāpat jāsaka, ka tāds vienmulīgums saglabājās. Laikam tas dēļ tā, ka nekādīgi neizdevās noticēt Anšlava Eglīša stāstam. Likās pārāk romantisks pat rietumnieku rožainajam skatam, jo Staļina laika čeka un viss pārējais bija pārlieku maigs un nepārliecinošs. Līdz ar to cieta stāsts.

Viegli lasošs, ar mazu intrigas piedevu, bet kopumā prasts un diezgan pliekans darbs. Kādam ķeksītim der, bet gandarījuma maz.

P.S.
Kas būs ar seriālu? Nezinu, grāmata nepierunāja uz skatīšanos.

Grāmatas vērtējums: 6/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.