Nosaukums: Andīnisms. Pirmatnības vilinājums.
Autors: Kristīne Liepiņa, Kristaps Liepiņš.
Izdevējs: Zvaigzne ABC
Gads: 2025
LPP: 448

Par grāmatu–
Autoru otrā grāmatā aprakstītas vairākas Dienvidamerikas ekspedīcijas, kuru laikā uzkāptas kontinenta 28 virsotnēs, tajā skaitā arī deviņās augstākajās.

Kad, lasot viņu pirmo grāmatu par Pamiru, ”iepazinos” ar autoriem, tad bija skaidrs, ka lasīšu arī otro grāmatu (un arī visas nākamās). Patīk! Patīk viņu stils, patīk kalnu apraksti un patīk, ka cilvēki spēj savu aizraušanos šādi nodot arī citiem. Pie tam, es pats neesmu un nekad nebūšu kalnu cilvēks. Vienkārši zinu, ka tas nav mans. Bet palasīt un just līdzi citiem- o, to gan! Tāpēc izmantoju brīnišķīgo iespēju ieteikt Jūrmalas bibliotēkām, ka viņu krājumos ir nepieciešama šī grāmata un gaidīju, kad varēšu pieteikties lasīšanas rindā.

Grāmatā ir astoņi stāsti, kuros aprakstītas ekspedīcijas uz triju Dienvidamerikas valstu- Peru, Čīles un Argentīnas virsotnēm. Pirmā no septiņām ekspedīcijām bija 2016.gadā un pēdējā- 2024.gadā.

Parasti es slikto atstāju uz beigām, bet šoreiz jūtu, ka jāsāk ar to. Man sanāca trīs mīnusi.

Pirmā sliktā lieta būtu adresējama redaktoram/korektoram. Ir interesanti apraksti, klātbūtnes efekts, laba valoda un… un pēkšņi sākas kaut kādi klupieni un žagas– komati ne tā, vārdi ne šā un pazūd viss prieks. Jā, daudz tādu vietu nebija, bet tomēr. Tad vēl tas atkārtotais teksts- vārds vārdā pārkopētas pāris rindkopas kādas divsimt lappuses tālāk.

Otra lieta- kas notika ar Kristīnes kāju pirkstiem? Man visu grāmatu nelika mieru viņas pirksti. Sākumā iedot tādu līdzpārdzīvojuma devu un nekur tekstā tā arī netika pateikts- kāds bija turpinājums! Es katru reizi, kad grāmatā tika pieminēts aukstums, iedomājos par Kristīnes kāju pirkstiem- nokāpa lejā? Saglāba? …?
Maza piebilde pie sākuma- te derēja arī ieminēties, ka šī grāmata ir kā pirmā grāmata. Ka te ir sākums viņu kopīgajiem kāpieniem. Citādi man, pēc Pamira izlasīšanas, te sākumā bija mazs apmulsuma brīdis, kad lasīju viņu dialogus. Ar laiku jau pieleca, bet mazs ievadiņš būtu lieti noderējis.

Un, kā pēdējo minēšu kartes likšanu grāmatas sākumā, ne beigās. Man it kā pasaules atlants ir galvā, bet tāpat būtu labāk lasījies, ja grāmatas sākumā būtu attēloti to ekspedīciju maršruti. Ideāli, ja pirms katras nodaļas būtu sava karte un kopsavilkums beigās.

Turpinājumā par labo. Un tā te netrūka. Kā jau minēju, man pašam kalnu lietas nesaista. Pat varētu teikt- liekas bezjēdzīgas (nu, varbūt ne tik skarbi, kā šis vārds izklausās). Bet man patīk, ka ir cilvēki, kurus šī nodarbe aizrauj un viņi spēj to tik skaisti (bildes, bildes, BILDES!) un interesanti pasniegt. Patiešām bija bauda lasīt. Ja būtu grāmatplauktā vieta (neliegšos- arī nauda, jo abas grāmatas ir lielas, biezas un dārgas), tad noteikti iegādātos abas viņu grāmatas, lai ik pa laikam varētu pārlasīt. Gan visu grāmatu, gan atsevišķus fragmentus. Jo te stāsts vairāk bija nevis par uzkāpšanu kalnos, bet pārkāpšanu sev pāri. Pārkāpšanu savām bailēm, savai neticībai, savam spēkam un visam, kas vien mīt cilvēkā.

Patika, ka šajā grāmatā abi autori bija sadalījuši savā starpā nodaļas- varēja iepazīt kāpšanu kalnos no abu skatpunkta, pieredzes un sajūtām. Ja Kristapa apraksti bija ar tādu lietišķāku piesitienu, tad Kristīnei vairāk bija emocionālāks vēstījums. Manuprāt, tas ļoti lieliski papildināja lasīšanas sajūtas.

Milzīgs paldies abiem autoriem par interesantajiem stāstiem, patiesām sajūtām, skaistajām kalnu bildēm un vienreizējo iespēju arī man ”pabūt” kalnos.