Nosaukums: Alises piedzīvojumi Brīnumzemē.
Autors: Lūiss Kerols
Izdevniecība: Sprīdītis
Gads: 1990
LPP: 85

Sērija: Sprīdīša bibliotēka
Tulkojums latviešu valodā- Elfrīda Melbārzde

Par grāmatu-
Kādā pēcpusdienā, kopā ar savu māsu koku paēnī lasot grāmatu, Alise ievēroja, ka garām aizcilpo norūpējies baltais trusis. Sekojot viņam pa pēdām, Alise iekrīt truša alā, kura tālāk viņu aizved brīnumainā pasaulē ar Češīras kaķi, Grāfieni, Marta zaķi, Cepurnieku un kroketu, ko spēlē ar flamingiem.

Cik reižu redzēta multenēs, cik reižu filmās. Vēl arī pieminēta, citēta un paraugos minēta. Bet ne reizi tā arī šī grāmata nebija lasīta. Sastādot šī gada lasāmo sarakstu, nolēmu, ka jāaizlāpa arī šis literārais caurums manā lasāmbiogrāfijā.

Alisei ne pārāk interesēja grāmata, tāpēc viņa vairāk lūkojās apkārt. Un tad viņa pamanīja baltu trusi ar sarkanām acīm. It kā nekas īpašs, bet, kad trusis no savas vestes kabatas izvilka pulksteni un nočukstēja:- Ak vai! Ak vai! Kaut es nenokavētu!, tad Alisei palika interesanti un viņa nolēma sekot trusim un ieskrēja viņam līdzi alā pie dzīvžoga.
Ala bija dziļa un pēc piezemēšanās Alise nokļuva telpā, kur izejas durvis bija tik mazas, ka nācās apēst gabaliņu no sēnes, lai sarautos maza. Aiz durtiņām Alisi gaidīja tikšanās ar dažnedažādiem brīnumainiem radījumiem- Češīras kaķi, Marta zaķi, Cepurnieku, Karalieni, Peli, Dodo un daudziem citiem. Katra tikšanās reize bija savdabīgu sarunu un interesantu pārdomu pilna.

Es biju gatavojies, ka grāmata būs pilna ar savdabību, neizprotamību un slēptiem mājieniem. Bet man gribējās to izlasīt kā bērnam bērna grāmatu. Neizdevās! Neizdevās ne saprast tos visus savdabīgos mājienus, ne izlasīt kā bērnam. Lai arī izstudēju darba beigās esošos komentārus, tāpat pēc izlasīšanas bija sajūta no sērijas ”a kas tas tikko bij!”.

Alises nemitīgā augšana un saraušanās, jocīgās sarunas un virszemes piesaukšana, radīja tādu mazliet murgainu sajūtu, kuru nekādi neizdevās nokratīt līdz pat beigām.
Ja nedaudz atskatās un pafiltrē izlasīto, tad tiešām var teikt, ka bija laba bērnu grāmata par un ap bērna fantāzijas objektiem. Bet kaut kā nepamet sajūta, ka Kerols vienkārši mocījās neziņā, ko rakstīt tālāk, tāpēc ņēma talkā savas matemātiķa un filozofa zināšanas un ietērpa šīs gudrības bērnu drēbītēs. Paradoksālā kārtā visiem patīk un sajūsmā ir gan bērni, gan lielie. Es diemžēl nespēju šo absurdu pieņemt, lai arī nenoliedzu šī darba nozīmīgumu.

P.S.
Atradu interesantu ziņu- 1862.gada 4.jūlijs it kā tiek uzskatīts par šī darba dzimšanas dienu.

P.P.S.
Internets skaidro daudzas lietas- piemēram, Dodo grāmatā tiek personificēts kā pats Lūiss Kerols, jo viņš mēdza raustīt valodu un, kad vajadzēja nosaukt savu vārdu (viņa īstais vārds ir Čārlzs Latvidžs Dodžsons) šādos brīžos viņam sanāca ”Do-Do-Dodžsons”.

Grāmatas vērtējums: 5/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.