Grāmata- Aizpilsētas stāsti.
Nosaukums: Aizpilsētas stāsti
Autors: Šons Tans
Izdevniecība: Liels un Mazs
Gads: 2010
LPP: 96
Par grāmatu-
15 bagātīgi ilustrēti īsi stāsti, kuros aprakstīti dažādi gandrīz vai parasti un ikdienišķi notikumi, kuri ir bijuši vai varētu būt notikuši tepat netālu aiz pilsētas.
Saite uz izdevēja mājaslapu- Šons Tans- Aizpilsētas stāsti.
Šo grāmatu saņēmu Ziemassvētkos no Lasītājas. Saņēmu, izpētīju un nopriecājos, ka, paralēli grāmatas plānumam, tā ir ar daudz bildēm. Bērns manī priecājas un gavilē.
Kā jau aprakstā minēju- grāmata ir bagātīgi ilustrēta. Un šoreiz bagātīgi nav tikai daudz, bet arī ar bagātīgu informāciju. Gribētos teikt- zīmējumi šoreiz spēlē tādu pašu lomu kā teksts, to papildinot (pāris stāstos bildes pat aizvietoja tekstu). Un aplūkojot attēlus, pieķēru sevi pie domas, ka ātrāk būtu šo lappusi izlasījis, nekā izskatījis. Bildes var aplūkot izdevniecības mājaslapā.
Neskatoties uz grāmatas plānumu un bilžainumu, tā tomēr nav bērnu grāmata. Vismaz es to neliktu bērnu grāmatu plauktā. Šis laikam arī ir iemeslas, kāpēc manis lasītajam bibliotēkas eksemplāram bibliolibrī ir tikai divi ieraksti (mans ir otrais). Tas īsti nav pareizi. Šo droši var saukt par grāmatu visiem. Arī bērniem, bet te prasītos kāds pieaugušais klāt. Vismaz pie atvēršanas.
Tas laikam paliek katra paša lasītāja ziņā, bet man likās, ka beigas ir atstātas katram pašam izdomāt. Vismaz bija tāda sajūta, ka stāsti nebeidzas. Drīzāk sākas. Jo bieži likās, ka te dominē tāds kā drūmums vai neizpratne, bet beigās tas īsti nebeidzas. Varbūt paliek plānāks vai savādāks, bet nebeidzas. Un gribās (nākas) pašam piedomāt finišu.
Tikai nedomājiet, ka grāmata ir gruzīga. Nē, nepavisam! Vienkārši man tā sajūta piezagās izlasot, bet komplektā ar feinajiem zīmējumiem droši var teikt, ka grāmata ir pilna ar dzīvību un prieku.
Grāmatas vērtējums: 10/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.
Vispār jau laikapstākļi arī šobrīd tādi gruzīgi.
Žēl, ka grāmata bibliotēkā stāv nelasīta. Varbūt vainojams komiksu lasīšanas tradīciju trūkums, kura dēļ joprojām var šķist, ka visas bilžu grāmatas ir nenopietnas un domātas maziem bērniem.
Bet mazi bērni ar nelasa (ja jau pa 4 gadiem ir tikai divi ieraksti). Vai arī vecāki, apmeklējot bibliotēku ar sīci, izvēlas bērniem citu lasāmvielu. Protams, vēl ir variants- iebāzta ellēpurvāratā un neviens nemana.
Par pēdējo teikumu- man bieži liekas, ka bibliotēkas ir pārlieku ierūsējušas uz grāmatu likšanu plauktos. Sen būtu laiks ieviest vairākus ”dinamiskos” plauktus/skapjus visu acu priekšā, lai izvilktu dienasgaisā tās grāmatas, kuras ir aktuālas, nule ekranizētas, aizmirstas, autoram jubileja, prēmētas, utt.
Nu jā, maziem bērniem tā grāmata arī īsti neder, drīzāk pusaudžiem.
Manā piemājas b-kā pie ieejas durvīm ir gar sienu nolikts plaukts, kurā saliek jaunumus, mazas izstādītes, a la autoram jubileja, un arī tās puslīdz jaunās grāmatas, ko kāds nesen ir lasījis. Ar tā plaukta izpēti tad arī vienmēr sāku. Nule ekranizētās un aizmirstās gan tur neparādās.
Ak jā, bet bērnu nodaļa ir turpat blakus, tomēr atsevišķi, tāpēc visa pusaudžu literatūra man paslīd garām un nemaz nezinu, vai tur ir Tans.
Jūrmalā ar šīm izstādītēm ir pavāji- ir šur tur kādi jaunumu plaukti, bet kopsummā diezgan vienmuļi. Ir taču tādas iespējas bibliotēkām būt atraktīvākām. Un tas nemaz neprasa daudz naudas. Tik biku izdomas un biblotekāru darbu.
Teiksim, tāda lieta kā ”lasītākais šonedēļ” vispār nav manīts :(
“Lasītākais šonedēļ” tak ir mājās un tiek lasīts- kā Tu viņu plauktā dabūsi! :) Tad jau drīzāk jāievieš padomjlaika paciņu princips- gribi šito, ņem līdzi arī šito un pēc tam iesniedz recenziju par saturu :)
To varētu kā sarakstu pie plaukta. Bet recenzija ar nebūtu slikti :)