20000

Nosaukums: 20000ljē pa jūras dzelmi.
Autors: Žils Verns
Izdevniecība: Liesma
Gads: 1974
LPP: 418

Sērija: Piedzīvojumi. Fantastika. Ceļojumi

Jules Verne- 20000 lieues sous les mers., 1870.
Tulkojums latviešu valodā- Andrejs Upīts

Par grāmatu-
1866.gadā pasauli pāršalca kāds neizskaidrojams notikums okeānos- jūrnieki brīžam redzēja dīvainas gaismas izstarojam no ūdeņiem, kuģi tika bojāti un to visu pavadīja dīvaina šņākoņa. Nav šaubu- tas ir kāds liels valis vai cits jūras briesmonis, kurš būtu jānoķer un jāizpēta. Tiek organizēta ekspedīcijā, kurā tiek aicināts arī jūras dzīļu pētnieks, profesors Aronaks. Viņš uzaicinājumu pieņem, nenojauzdams, ka iedomātais briesmonis ir zemūdens kuģis uz kura klāja viņam liktenis būs lēmis pavadīt turpmākos dažus mēnešus.

Tā nu bija sanācis, ka šo grāmatu lasīju pirmoreiz. Kaut kad bērnu dienās biju mēģinājis sākt, bet tāpat kā ”Kapteiņa Granta bērni” arī te nostrādāja faktors ”šo jau redzēju televizorā” un grāmata tā arī palika nelasīta. Līdz šim.

Protams, visiem viss ir zināms un ar satura atstāstīšanu (vai intrigas pietaupīšanas (ha) nolūkā- nestāstīšanu) es varu noslinkot un ”raut pa virsu”.

Profesors Anoraks gan ar savām grāmatām, gan ar rakstu laikrakstā ātri kļuva populārs kā zemūdens dzīļu pazinējs. Tāpēc viņš tika uzaicināts ekspedīcijā, kas nolēmusi sadzīt pēdas noslēpumainajam jūras briesmonim, kurš ik pa brīdim parādās te vienā, te citā okeāna vietā un vēl pamanās apskādēt kuģi.
Atradusi noslēpumaino briesmoni, ekspedīcija ar vaļu mednieku Nedu priekšgalā uzsāk tā medības. Bet īsā laika sprīdī tā no mednieka kļūst par medījumu un tā nu sanāca, ka Neds un profesors Aronaks ar savu kalpu nonāca uz šī jūras zvēra, kas izrādījās kāda noslēpumaina cilvēka roku darbs- zemūdens kuģis Nautils. Un noslēpumainais cilvēks sevi dēvēja par kapteini Nemo.
Tā kā kapteinis nevēlējās, lai viņa noslēpums tiktu atklāts, tad viņš savus ciemiņus uzņēma kā gūstekņus, likdams saprast, ka paša kapteiņa vēlme saraut jelkādas saites ar sauszemi, automātiski nozīmē, ka tā ir nolemts arī viņa ciemiņiem.
Lai arī trijotne nerimās kalt plānus par bēgšanu, tā izbaudīja visus kapteiņa Nemo piedāvājumus un sniegtās iespējas iepazīt zemūdens valstību tur klātesot- gan iebraucot Antarktīdas ledājos, gan ienirstot milzīgā dziļumā, gan pastaigājoties skafandros pa jūras dzelmi, gan rīkojot zemūdens medības, cīnoties ar milzu astoņkājiem un daudz ko vēl.

Pēc papīriem šī grāmata ir ”Kapteiņa Granta bērni” turpinājums, bet tā nu sanāca, ka saistība te nav novērojama (būs vien jāpagaida trešā, noslēdzošā grāmata). Viss vairāk vai mazāk ir par un ap zemūdens valstību un kapteiņa noslēpumu. Pēdējais arī te neatklājas un lasītājs paliek neziņā, lai gan sīkas nojausmu druskas tiek iebarotas.

Protams, arī šajā grāmatā autors paliek uzticīgs saviem principiem- piedzīvojums roku rokā ar zinātni. Pat tā, ka zinātne soļo nedaudz pa priekšu. Šoreiz kaitinošā Paganela loma tika Konselam- profesora uzticamajam kalpam. Jo kādam taču bija vietā un nevietā jāuzskaita klasifikācija- klase, kārta, dzimta, ģints, suga. Klase, kārta, dzimta, ….

Šoreiz bija jau labāk un interesantā kā triloģijas pirmajā grāmatā. Jā, tas naivais deviņpadsmitā gadsimta noskaņojums tiek saglabāts un vecišķā valoda ar komplektā. Bet kopumā jāsaka, ka nav mieles par to. Ar nebija doma, ka ”šo nu vajadzēja tikai bērnībā lasīt un, ja pēcāk lasīt, tad tikai bagātinot ar sentimentālām noskaņām”. Bija labi.

Grāmatas vērtējums: 7/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.