Puskins

Nosaukums: 1836.-1837.gada slepenās piezīmes
Autors: Aleksandrs Puškins
Izdevniecība: Tapals
Gads: 1997
LPP: 157

Par grāmatu
It kā paša Aleksandra Puškina rakstītā dienasgrāmata īsu piezīmju veidā, kur viņš pamatā apraksta savus seksuālos piedzīvojumus.


Pat nezinu ar ko lai sāk. Sākšu laikam ar pašas grāmatas remarkām.
Visticamāk, ka ”Slepenās piezīmes” ir veikls viltojums vai paša izdevēja sacerējums, tomēr pat nopietniem Puškina biogrāfiem reizēm ir arī cits viedoklis.

”Slepenās piezīmes” šokējoši atklāti atklāj intīmās dzīves norises, vēlmes, novirzes. Lasītājam jābūt gatavam, ka šajā sacerējumā autors ir brīvs no tikumiskās cenzūras un normatīvās leksikas važām.

Brīvs no tikumiskās cenzūras un normatīvās leksikas…. jā, to tā varētu saukt, jo bezmaz katrā lappusē tiek aprakstīts kā viņa vai kāda cita ”pimpis pis pežu”. Un šie trīs P vārdi bija daudz. Ļoti daudz un tie tika starpināt vietā un nevietā. Papildināti ar citu ”nenormatīvo leksiku” un locīti dažādās pozās un variācijās. Jebkuru lappusi nejauši atvērsi un trāpīsies uz P.

Man nekas nav pret rupju vārdu lietošanu literatūrā. Dažbrīd liekas, ka pat pietrūkst. Bet ja katrā otrajā teikumā…

Labi, šoreiz ne par to rupjību. Šoreiz par pašu grāmatu.

It kā jau lepni skan- es izlasīju Puškinu! Bet… bet te nebija Puškins. Te nevienā vietā nebija Я помню чудное мгновенье: Передо мной явилась ты …. Te bija tikai p p p p p p p p p …..
Tiešām! Nekas vairāk tur nebija!

Un līdz ar to man jautājums- kāpēc šo vispār vajadzēja publicēt? Lai iepazītu Puškinu (ja?) no otras puses (zem jostasvietas)? Lai nopelnītu naudu uz mistiska autora pašsacerētiem slapjajiem sapņiem? Lai vienkārši paņirgātos par lasītāju?

Pat ja šīs rupjības piederētu Puškinam. Pat. Tā vai tā tur nav itin nekā, kā dēļ to vajadzētu lasīt. Absolūti nekā! Ne vēsture, ne sajūtas, ne personības. Tikai pliks, vulgārs un dažreiz liekas ka pat slims teksts par to kā cilvēki rīkojas, ja ”dvēsele slēpjas nevis sirdī, bet pežā”.

Noteikti es varu apgalvot, ka šī ir vissūdīgākā (ne vissliktākā, bet tieši vissūdīgākā) grāmata ko esmu lasījis. Un tikai apņemšanās pabeigt iesākto un grāmatas īsums man ļāva tikt līdz vākam.

Manuprāt, šī grāmata ir derīga tikai vienam mērķim- lai kādā literātu sarīkojumā izāzētu kādu cilvēciņu iedodot viņam/viņai skaļi lasīt priekšā pārējiem Puškinu (uz vāka taču tā rakstīts!), un tad vērot kā mainīsies grimase ģīmī, kad trāpīsies uz pirmo p-vārdu.

Un vēl- ja bērns prasa Puškinu priekš skolas, tad šī nebūs īstā grāmata. Te nav Puškina. Vienalga, kas to īstenībā rakstījis.

P.S.
Izdevniecība, kas laiž ārā tādu sūdu, manās acīs zaudē cieņu.

[xrr rating=1/10 imageset=tiny_star label=”Grāmatas vērtējums:”]

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.