Grāmata- 11 stāsti par vīriešiem.
Nosaukums: 11 stāsti par vīriešiem.
Autors: Aivars Kļavis
Izdevniecība: Zvaigzne ABC
Gads: 2014
LPP: 142
Par grāmatu-
Grāmatā ir 11 atsevišķi stāsti par vīriešiem. Par viņu domām, gaitām, problēmām un dzīves uztveri. Par to, kā viņiem klājas esot vīriešiem.
Saite uz izdevēja mājaslapu- Aivars Kļavis- 11 stāsti par vīriešiem.
Ieraugot grāmatas nosaukumu un aprakstu jutu, ka sevī iesēdinu vienu ziņkārības velniņu, kurš šā vai tā mani neliks mierā, kamēr nebūšu šo grāmatu izlasījis. Kā nekā- man, kā vīrieša cilvēkam, vajadzētu apskatīties uz vīriešiem (un varbūt pie reizes arī uz sevi) no malas. Lai gan- šo mierīgi varētu teikt arī sieviešu cilvēks.
Šajos vienpadsmit stāstos ir attēlota vīriešu pasaule, kur var sastapt gan bagātniekus un bezpajumtniekus, gan vecus un jaunus, gan čaklus un degradējušos. Un katram ir savs stāsts par to, kāpēc viņš ir tāds un nav savādāks. Stāsts par to, ka viss viņa dzīvē varēja būt savādāk un arī viņš pats varēja būt savādāks. Vajadzēja tikai gribēt mainīties. Vai arī gribēt mainīties tagad. Tikai, kā tas dzīvē mēdz notikties- tagad tas var būt par vēlu. Vai arī, kā tas dzīvē mēdz notikties- nekad nav par vēlu.
Saturus un notikumus es neatstāstīšu, lai jums nemazinātu pirmlasīšanas prieku.
Daži stāsti man dikti patika, viens otrs bija mazāk interesants. Vienu es nepaņēmu. Katrs stāsts nāca ar savu daļu nopietnības, jautrības un morālīti. Katrs stāsts bija pietiekami reāls, lai tam noticētu. Lai pieņemtu ka tā bija. Vai vismaz tā varēja būt.
Lai arī dažbrīd man piezagās šaubas par vīriešu universiālību šajos stāstos, un gandrīz vai gribējās teikt, ka šim šveices armijas nazim n-to asmeņu vietā te ir atvāzti tikai divi- pudeles un sievietes atvērējs, tomēr, pēc satura aplūkošanas un stāstu pārcilāšanas atmiņā, sapratu, ka tik traki nav- tur ir vēl daži asmeņi.
Kopumā jāsaka, ka viss stāstu krājums bija interesants un atstāja ļoti labu pēcgaršu.
Grāmatas vērtējums: 9/10
Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.
Kļavis mums bija topā vidusskolas pēdējā klasē ar Kafejnīcā zagtajām karotītēm. Un kas tur tāds bija? Toreiz laikam bija…
Tagad man ir sava filozofija par stāstiem. Stāsts apraksta epizodi no kāda cilvēka dzīves un manuprāt labs stāsts ir tad, kad rodas sajūta- šī epizode ir pati būtiskākā. Pirms tās un pēc tās varētu arī nekā nebūt- notikums ir uzsācies un pabeidzies, un mēs esam uzzinājuši pašu svarīgāko par šo personāžu un būtu zaudētāji, ja nebūtu par viņu uzzinājuši.
Nē nu, protams, šis nav absolūts kritērijs, ir jau arī variācijas- raits sižets, noslēpums, intriga, humors utt. arī veido labu stāstu.
Nu tad no šiem man patika par karpām- tas nu tiešām sasodīti reāls, atpazīstama situācija un pabeigta epizode- neko vairāk pielikt nav vajadzības un atņemt arī nevar.
Doma, ka pēcnāves dzīvē viss sākas no gala un izbēgt ne no kā nevar, arī ir laba. Ja vēl iedomā, ka reālajā dzīvē to varēja izkārtot tā secīgi, nu varbūt ar pāris paralēliem sānzariem vienlaicīgi, tad “tur” agrāk vai vēlāk viņas visas būs kopā, vienlaikus un uz visiem laikiem…
Tā var noprast, ka grāmatai vērtējums pozitīvs?
Nnuu, ja godīgi- ne pārāk. Pēc vairuma stāstu tomēr bija sajūta- “a priekš kam šitais viss?” Par to pašu muižu, piemēram,- nu sanāk četri veči piecus gadus no vietas, tā kā grib kaut ko noorganizēt, tā kā nevar, beigu beigās izrādās, ka- nokavējuši. Nu i?