Gandrīz grāmatu izstāde, jeb sastāva papildināšana plauktam.
Tā kā man neviens neprasa atrādīt grāmatplauktu, bet dikti jau gribās padalīties priekā par jaunu papildinājumu tam, tad nolēmu ielikt blogā vienu bildi ar grāmatām, kas šonedēļ pievienojās. Sajūta tāda, it kā būtu atgriezies no grāmatu izstādes. Zinu, ka nelasīto grāmatu kaudze jau tā ir liela, bet neko nepadarīsi- te ir tas, ko medīju labu laiku un garām laist šoreiz negribējās.
Tagad būs jāmēģina kārtējo reizi pierādīt, ka mans grāmatplaukts ir no gumijas un spēj sevī ietilpināt vēl paprāvu kaudzīti ar grāmatām. Ik pa laikam tas izdodas. Vismaz liekas, ka plauktam ik pa reizei ir gumijas dienas un tas ņem pretī visu, ko dodu.
Bildei prasās kāda rindiņa teksta. Īsumā:
Uldis Bērziņš- Dzeja (jāapmierina ziņkāre par Latvijas kultūras kanonu un jāpapildina saraksts ar neoficiālo apņemšanos šo kanonu izlasīt).
Stīvens Kings- 22.11.1963 (beidzot jāiepazīst Kings. Nezinu vai ir īstā iepazīšanās grāmata, bet Inta atsauksme bija apetīti rosinoša).
Andrejs Upīts- Zaļā zeme (lasīta un pārlasīta, bet plauktā līdz šim nebija. Jālabojas, ja nu izdomāšu pārlasīt vēlreiz).
Rabindranats Tagore- Katastrofa (papildinājums nobelistu plauktam).
Anatols Franss- Sarkanā lilija un Eņģeļu dumpis (papildinu nobelistu rindas, plus autoram esmu pamatīgi pieķēries).
Patriks Modiano- Tumšo bodīšu iela (jaunākais nobelistu rindās, it kā jau lasīts, bet bija jāizmanto iespēja un jāpieķer klāt).
Džons Steinbeks- Mūsu rūpju ziema (garlaicīgi- bet atkal nobelists).
Antons Rancāns- Krievināšana (tas, kas neizdevās grāmatu izstādē, izdevās tagad).
Sigrija Unsete- Ūlavs Euduna dēls (nobels).
Gracia Deleda- Mīlestības apzīmogotie (ilgi medīta pa Jūrmalas bibliotēkām (sarakstā ir- plauktā nav) beidzot atrasta citos ceļos).
Zinu sajūtu, ka tiec pie grāmatām, bet apzinies, ka plauktā īsti nav vietas. Man šādi pagājušo vasaru paspīdēja tikt pie kaudzi grāmatām, kad draudzene nopirka māju no vienas omītes, kas izdomāja pārcelties uz ārzemēm dzīvot pie bērniem. Iedomājies šai bija tāaaada bibliotēka, ka pus dienu netiku visam cauri. Draudzene teica ņem cik vari no grāmatām, pārējais lidos musarā. Jo nebija ne laika ne vēlēšanās tās kam vest un dāvināt. Jo pansionāts, kam sākumā piedāvāja visu, atteicās pasakot, ka šie ņemot pretī tikai pēc 2000 gada izdotās. Murgs. Es atvedu 3 maisus ar grāmatām. Plus muteres vēl paķēru līdzi, kura vāc latviešu izdevēju grāmatas, divus maisus pielasīja. Un pat ne puse netika paņemta. Eh, būtu bijis man vairāk vietas plauktā, ne tikai 3 maisi pielasītos :D
Un laikam arī tāpēc man nekad nebūs liela bibliotēka mājās- negribu, lai pēc kāda laika manus grāmatplauktus lidina musaros.
Bet no otras puses- plauktu (un dzīves) šaurība disciplinē. Liek padomāt un pārdomāt kādas grāmatas plauktā būs nepieciešamas, jo vietas visam nav un nekad laikam arī nebūs.