Šorīt aizdedzu svecīti.
Tieši pirms gada, šajā rītā saņēmu zvanu no Slokas slimnīcas (laikam precīzāk būtu teikt– aprūpes centra) vecākās māsas. It kā jau zināji, ka jebkurā brīdī var piezvanīt. It kā jau tam esi gatavs. Varbūt pat sagatavojies un galvā izspēlējis visādus sarunu scenārijus. Bet izrādās, ka tam vienkārši nevari būt gatavs.

Sākās stāsts vēl kādus četrus mēnešus pirms tā tā zvana. Agrā rītā saņēmu ziņu, ka tēvs aizvests uz Stradiņiem- viena puse atslēgusies. Insults. Tas nozīmē, ka gan mammai, gan arī mums- bērniem, dzīvē sāksies jauns posms. Protams, arī tēvam. Priekšā pilns nezināmā un nesaprotamā, bet vēl joprojām sevi spārnojam ar cerību.

Vispār jau baisi grūti tādā brīdī sev piespiest cerēt un domāt labas domas. Jo tam vienkārši nav ne laika, ne spēka. Jādomā par iespējamo telpu pārbūvi, pārkārtošanu, mājas pagalma pielāgošanu, speclīdzekļiem, dakteriem, zālēm, fizioterapeitiem, ergoterapeitiem, aprūpētājiem… pilnīgi jauna pasaule. Un jāsaka, ka tā pasaule ir tik ļoti sevī ierāvusies, tik ļoti augstus mūrus uzslējusi un tik sarežģītus labirintus ap sevi izveidojusi, ka cilvēkam, kuram pēkšņi ir nepieciešamība tur nokļūt, ir jāapbruņojas ar visu iespējamo pacietību, neatlaidību un enerģiju. Un naudu.

Laikam vienīgais cerību uzturošais, varētu pat teikt- cerību vairojošais faktors bija dakteri. Viņi bija ļoti atvērti, uzmundrinoši, izskaidrojoši un pretimnākoši. Gan Stradiņos, gan vēlāk Jaunķemeros un Bulduros. Par to milzīgs paldies!
Bet viss pārējais bija milzīgu enerģiju prasoša līšana, rāpšanās un kārpīšanās, lai tik kaut kā tiktu uz priekšu. Stradiņos turēs tikai divas nedēļas. Pēc tam divas nedēļas Jaunķemeros. Tas nozīmē, ka ir dots vien mēnesis, lai visu varētu sagatavot, kad viņu laidīs mājās. Jo vēl ir cerība. Cerība, ka tēvs atveseļosies. Cerība, ka nepaliks uz gultas. Cerība, ka viņam viss būs labi. Bet ārsti jau sākumā baigi nemētājas ar cerībām- var būt gan šā, gan tā. Gatavojies visiem variantiem. Tas nozīmē- meklē transportu (jo gulošus pacientus nevadā jebkurš, te vajag spectransportu un spēcīgus, apmācītus čaļus turklāt), meklē gultu (jo te vajag speciālu gultu, ar tikpat speciālu matraci un pārējām lietām), meklē fizioterapeitus (jo ne visi dodas mājas vizītēs), meklē aprūpētāju…

Tu esi viens. Jaunā pasaulē, kur neviens tevi īpaši negaida un īpaši nepalīdz. Nav pat tādas interneta vietnes, kur vari ieiet un redzēt, kas tev jādara, kur jāgriežas, kam jāzvana un ar ko jārunā. Kas pienākas un kam vari pieteikties. It kā jau tas neko diži daudz neprasītu no atbildīgās puses- ielikt šādu info internetā. Toties cik tas daudz nozīmētu tiem, kuri ir spiesti lauzties iekšā šajā jaunajā pasaulē! Tā vietā esi spiests meklēt, vairākkārt zvanīt un prasīt Jūrmalas labklājības pārvaldei visādus jautājumus, spiests nest turp izziņas, lapiņas, iesniegumus, precizējumus, vēlreiz izziņas, vēlreiz kaut ko precizējamu…. birokrātijas aksioma- jo mums vairāk papīru, jo mums tīrāks dibens.

Vaivaru NRC speclīdzekļu ražotnē ir pieejamas gan speciālās gultas, gan citi speclīdzekļi. Bet! Bet tev vispirms ir jādabū grupa. Tad jāiesniedz papīri. Tad, ja nebūs rindu, varēsi dabūt to, ko vajag. Bet, lai dabūtu invaliditāti, ir vispirms jāizrakstās no slimnīcas, jāsauc ģimenes ārsts uz mājas vizīti (pārbaudīt), jāsagaida papīri no ģimenes ārsta, jāiesniedz attiecīgajā iestādē un jāgaida, kad tos izskatīs. Rindas kārtībā. Lēnas rindas kārtībā. Bet tas viss ir nepieciešams tagad un tūlīt.

Meklē vēlreiz. Meklē citur. Pielāgo pats. Pērc vai iznomā (izskatās, ka valstiskums-lēnīgums paver labu nišu privātajam biznesam).

Pansionātos rindas. Tur, kur nav rindu, ir dārgi. Ļoti. Jūrmalā ir cerība tikt Slokas slimnīcā (aprūpes centrā). Bet tur arī rinda. Un kustās tā rinda dabiskā ātrumā (lasi- ja kāds nomirst, tad gultasvieta atbrīvojas).

Meklē vēlreiz. Meklē citur. Tikai kur? Un ko? Nenoteiktība ir tavs ceļabiedrs un neskaidrība ir tavs padomdevējs- tu nezini, kas būs rīt un ko vajadzēs parīt.

Visā tajā skriešanā un pielāgošanās jaunajai dzīvei, mums vajadzēja atvest tēvu uz mājām. Paspējām visu sagatavot un pielāgot. Atradām arī aprūpētāju (milzīgs paldies Evitai- nesanāca ilga sadarbība, bet viņa paveica savu darbu izcili). Teikšu uzreiz- nezinu kā ir iespējams dzīvot pašam savu dzīvi un veikt guloša slimnieka aprūpi. Nespēju iedomāties to pārcilvēcīgo spēku, kas nepieciešams šādam dzīves režīmam. Mums gan sanāca dažas dienas tādā režīmā, jo atbrīvojās vieta Slokas aprūpes centrā. Tiesa, muguru atliekt tas ļāva tik mazliet. Jo vajadzēja meklēt fizioterapeitu (Slokā nebija un, ja nāk no citas iestādes, tad var rasties konflikts), sarunāt notāra vizīti (ieteikums visiem- turēt savas lietas kārtībā un, lai arī bankām tas nepatīk- savlaicīgi paziņot, kur un kas glabājas, lai varētu piekļūt kontā esošajai naudai. Citādi tiksi vien pēc mantojuma stāšanās spēkā, nīkšanas bankas filiālē un 12eiro komisijas. Protams, pirms tam vēl var noņemt 300 eiro bēru izdevumiem) un kārtot vēl citus jautājumus.

Slokas aprūpes centrā viss bija labi- atsaucīgs personāls, laba attieksme, iespēja bieži tikties, sazvanīties un parunāt. Varējām nedaudz uzelpot. Gan mēs, gan tēvs. Likās, ka tagad kādu laiku būs stabils posms un varēsim salikt turpmāko dzīvi pa plauktiņiem un novērtēt tālākās iespējas.

Pirms gada, 8.janvāra rītā, pamodos un redzēju, ka 5:30 man ir zvanījis tēvs. Tā kā man uz nakti tālrunis vienmēr tiek apklusināts, tad, protams, viņa zvanu nedzirdēju. Tāpat biju palaidis garām trīs vēlākus zvanus no aprūpes centra vecākās māsas…
Ārsta slēdziens vēlāk vēstīs- nāve iestājās 6:00.

Simtām reižu es prātojis- kas būtu noticis, ja es toreiz nebūtu izslēdzis tālrunim skaņu? Viņš tajā rītā zvanīja tikai vienu reizi. Vai viņš juta, ka tā būs pēdējā saruna? Ko viņš man gribēja pateikt? Ko es viņam būtu pateicis? Var jau būt, ka tēvs vienkārši gribēja, lai atved viņam kaut ko garšīgu. Bet, varbūt viņam gribējās parunāt par kaut ko svarīgu un būtisku. Kaut ko, kam parasti dzīvē pietrūkst laika.