Oriģinālnosaukums: Clash of the Titans
Valsts: ASV/Lielbritānija
Žanrs: Pasaka/Grāvējs/Piedzīvojumu
Lomās: Sam Worthington, Liam Neeson, Ralph Fiennes, Jason Flemyng, Gemma Arterton
Režisors: Louis Leterrier
Gads: 2010

Par filmu-
Ļaudis vairs negrib ticēt dieviem un dusmās dedzina tempļus un iznīcina dievu statujas. To redzot, Olimpa dievi nolemj sūtīt Aīdu, lai pārmāca cilvēkus un pievērstu pakļauties dieviem.
Zeva dēls Persejs uzņemas vadīt misiju, kas apturētu dievu dusmas, jo tikai dieva dēlam iespējams uzveikt tās grūtības, kas būs viņu ceļā.

Filma ”Titānu cīņa” ir nekas vairāk kā pamatīga vilšanās. Ne tur kāda doma apakšā, ne sengrieķu kultūra, ne aci priecējoša klopes (ok, īsi momenti bija). Drīzāk varētu teikt, ka tā ir antīka piesmiešana ar baisu truluma pieskaņu.

Es saprotu, ka režisoram ir savs skats uz sengrieķu mītiem un varoņteikām, bet kā īlens no maisa lien ārā visādas jocīgas lietas- Akrisijs nebija Danajas (Perseja mātes) vīrs, bet gan tēvs; Īo ”savedināšana” ar Persiju ir, maigi sakot, jocīga (kur tad Andromeda?); Aīds ir pārļaunots; Gorgona Medūza nedzīvoja pazemes valstībā; vecās Grajas aci lika pierē (emm- zempieres) un nevis skatījās ar rokām…. Var jau būt, ka šādā veidā pasniegti notikumi labāk izskatās filmā, bet tāpat nevar izbēgt no jautājuma- ko filmā darīja pārējie dievi? Tie tur it kā bija, bet lielākais ko izdarīja, pateica vienu vai divus vārdus. Lai gan, tas varētu būt pat pluss, ja ņem vērā to, ko runāja galvenie personāži (laikam bēdīgākās Liama Nīsona un Ralfa Fainsa lomas (nevajadzēja Nīsonam izdabāt saviem bērniem, kuri ir lieli sengrieķu mītu cienītāji un tāpēc papiņš uzņēmās šo lomu)).
Olimpa dievi nevilšus atgādināja Švarcenegera pirmo filmu- Herkuless Ņujorkā. Klaunāde apmēram tādā pašā stilā.

Pats galvenais tēls- Persejs, ir sanācis reti sūnains- ne miņas no sengrieķu tēla. Vēl mazāk miņas viņā ir iejušanās kopējā ansamblī- ar šādu ģīmi un frizūru viņš drīzāk iederas kādā fantastikas bojevikā.

Arī viss pārējais filmā ir diezgan patāls no Senās Grieķijas- jocīgi beduīni ar pāraugušiem skorpioniem, mehāniskās pūces izcelšana no rekvizītu kastes (laikam nodeva 1981.gada oriģinālam), folijā ietīts Zevs, nekādas senās pilsētas, tempļi vai orākuli.
Un vispār- kur palika kentauri, nimfas, satiri?

Gala beigās ”Titānu cīņa” prasts kino ar pamatīgu truluma piegaršu un vēl pamatīgāku devu ar citās filmās manītiem kadriem.

Šīs, kā arī citu filmu vērtējumi ir atrodami kino sadaļā.