Oriģinālnosaukums: Knowing
Valsts: Austrālija
Žanrs: Spriedzes/Fantastika/Grāvējs
Lomās: Nicolas Cage, Chandler Canterbury, Rose Byrne, D.G. Maloney, Lara Robinson
Režisors: Alex Proyas
Gads: 2009

Par filmu-

Atverot laika kapsulu, kur pirms piecdesmit gadiem skolēni atstāja nākamajām paaudzēm savus zīmējumus, skolnieks vārdā Kalebs saņem nevis parastu bērna zīmējumu, bet papīra lapu ar skaitļiem. Kaleba tēvs, astrofiziķis Džons Kostlers (Nikolas Keidžs) šajos skaitļos pamana sakarības. Pēc rūpīgākas izpētes atklājas, ka skaitļi nozīmē šajos piecdesmit gados notikušo katastrofu un bojāgājušo cilvēku skaitu. Vēl ir palikuši trīs datumi, un pēdējam no tiem bojāgājušo skaita vietā ir pavisam neomulīgs skaitlis….

Filma, kura mani jau diezgan labu laiku atpakaļ saintriģēja ar savu mīklaini katastrofāli noslēpumaino auru. Pareģojumi, cipari, noslēpumi, katastrofas un visam pa vidu N.Keidžs, kuram laikam šī žanra filmas ir pēdējo gadu iemīļotākā nodarbe (Next, National Treasure…). Laikam Keidžs ir pārlieku pieradis pie šī žanra, jo šoreiz viņš vairāk izskatās pēc rutīnas nomocīta tipa, kuram mazliet jau pieriebies tas viss. Lai gan viņam tīri labi piestāv mistisku cipariņu šķetinātāju un atrisinājumu meklētāja loma, tikai jāatmet grūtsirdīgā sejas izteiksme.

Rezultātā skatītāji saņem nogurušu galveno varoni un visai blāvu filmu, kurai ar daudzsološu sākumu un ik pa laikam uzplaiksnījušu mistisku piegaršu pazūd orientieri un sāk haotiski virzīties uz galu. Šajā turbulentajā filmas gaitā grūti sagremot gan mistisko čukstētāju izvairīšanos, gan paša galvenā varoņa pēkšņo atklāsmi par Sauli, gan filmas veidotāju vēlmi beigas riktīgi sabiezināt ar reliģisko piedevu. Tieši pēdējais bija tas, kas šajā filmā garšoja pārlieku šķebīgi. Var jau būt, ka tā doma ir dziļa un skaidrojoša, bet man liekas, ka filmas pirmajiem 85% galīgi nepiestāvoša. Katrā ziņā beigu skati bija gan reizē drūmi, gan aci priecoši (pavasara kūlas dedzinātājiem pat ļoti patiks), un kurus vēl lieliski pastiprināja Bēthovena 7.simfonija. Vēl, ja par mūziku runā, tad nevar nepieminēt Marko Beltrami veidoto filmas skaņu celiņu- trāpīgu un skatīšanās emociju bagātinošu (cik nu skatītais ļauj bagātināties).

Nedaudz žēl, ka pūļa panikas kadri, kuri, manuprāt, varēja sanākt diezgan iespaidīgi un filmas pēcgaršu pastiprinoši, palika ārpus lentas. It kā var saprast, ka jākoncentrējas bija uz galvenā varoņa pūlēm (nepārliecinošām) glābt pasauli, bet taisni vai prasījās kāds globālāks skatījums uz šo pareģojumu, jo ne jau visi var pieņemt šādu ziņu mierīgi un pazemīgi.

Kā jau sākumā teicu- es, no tādu filmu kā ‘’Es, robots’’ veidotāju puses, gaidīju ko vairāk. Nevarētu teikt, ka filma bija slikta un tai patērētais laiks būtu skurstenī izkūpējis, bet varēja parādīt ko labāku par bezrakstura personāžiem un pseidoeņģeļiem.

Šīs, kā arī citu filmu vērtējumi ir atrodami kino sadaļā.