Filma- Nogalini savus mīļotos.

Oriģinālnosaukums: Kill your darlings
Valsts: ASV
Žanrs: Drāma/Biogrāfija
Režisors: John Krokidas
Lomās: Daniel Radcliffe, Dane DeHaan, Michael C. Hall, Jack Huston, Ben Foster
Gads: 2013

Par filmu-
Stāsts par vienu no bītu paaudzes aizsācēju un ievērojamo amerikāņu literātu Alenu Ginsbergu.

Šo filmu varētu aprakstīt pāris vārdos- satikās Ginsbergs, Keruaks un Berauzs. Un viņi lietoja un sāka rakstīt.

Apmēram tā arī viss notika. Pa vidam vēl sanāca nepatikšanas ar universitāti, policiju, vēl kāda slepkavība. Viss kā pienākas, lai varētu aizsākt bītņiku paaudzi.

Biogrāfiskajām filmām ir viens liels pluss- var uzzināt, ka ir tādi literāti, vēsturiskas personas, politiķi un tamlīdzīgi tipi, par kuriem tā īsti neko nezināji. Protams, filma nav drošākais datu iegūšanas veids, bet ieskatam ļoti parocīgs.

Filma ”Nogalini savus mīļotos” pamatā bija par Alena Ginsberga (Daniels Redklifs) pirmo lielo soli literārajā, izglītības un bohēmas lauciņā. Tika stāstīts par jauno rakstnieku dumpīgumu un mēģinājumiem atrast sevi. Par īstu vīru draudzību. Nē, drīzāk- vīru īstu draudzību. Par greizsirdībām un nespējām saraut ar saviem iekšējiem dēmoniem.

Bet tam visam pa vidu bija tāda maza neapmierinātības sajūta no manas puses. Pietrūka šajā stāstā tas dziļums vai drāma, ko viņi paši sludināja. It kā Redklifs sevi labi rādīja kā Ginsbergu, bet DeHāns noteikti viņu pārspļāva. Faktiski visu filmu likās, ka stāsts ne tik daudz ir par Ginsbergu, kā par to puisi, kuru viņš satika bibliotēkas pirmajā apmeklējumā (un puikam labi sanāca). Faktiski viss griezās ap DeHāna varoni Lusjenu Karru- viņa romāns ar Deividu, viņa pazīšanās ar Keruaku, viņa idejas un dumpīgums bija tas, kuram sekoja Ginsbergs. Nezinu, var jau būt, ka tā ir mana kā skatītāja, vēlme sadalīt lomas tēlotājus kaut kādos dalījumos pēc lomu nozīmes. Var jau būt, ka iecere bija parādīt nevis Ginsbergu, bet vispār.

Katrā ziņā varēja redzēt režisora mēģinājumus no aktieriem izspiest sulu un katram tēlam kā arī visam kopumā piešķirt kādu nozīmi un simbolismu. Vai tā būtu tā laika literātu prātu atbrīvošana ar visu ko lietojamo iespējamo un neiespējamo. Vai duršana sevī/ citā ar visu ko duramu.

Jā, atmosfēras ziņā viss bija tā kā bija jābūt, bet prieku mazināja tas virspusīgums un ārišķība. Pietrūka ko teikt? Negribēja atkārtoties no citām filmām? Nosprieda, ka režisora pirmais kucēns tā vai tā būs jāslīcina un nav ko censties? Vai arī visam pie vainas ir filmas atliktais starts, ko iekavēja Redklifa filmēšanās pēdējā Poteriādes filmā? Lai vai kā- filma ir skatāma un der ieskatam par tā laika dzīvi un personām. Viss pārējais ir pēc paša skatītāja noskaņojuma.

Filmas vērtējums: 7/10
Citu filmu vērtējumi ir atrodami kino sadaļā.