Oriģinālnosaukums: Killig Bono
Valsts: Lielbritānija
Žanrs: Biogrāfiska/Komēdija
Režisors: Nick Hamm
Lomās: Ben Barnes, Krysten Ritter, Robert Sheehan, Martin McCann
Gads: 2011

Par filmu-
Astoņdesmito gadu sākumā divi brāļi no Dublinas nodibina mūzikas grupu. Viņu sapņiem un cerībām par slavu un izpārdotiem koncertiem ir vārti vaļā. Tikai ir viens ‘’bet’’, tajā pat laikā un vietā, viņu skolasbiedri nodibina savu grupu un nosauc to par U2…

Nezinu ar ko tas ir sācies, vai ar filmu par The Beach Boys, vai Vela Kilmera tēlojumu filmā par The Doors, vai kādu citu, bet filmas par mūziķiem man kaut kā piedūrušās. Un ja vēl filma ir par U2 (taisnības labad gan jāsaka, ka filmā U2 un Bono ir fons), tad nav divu domu- ir jāredz.

Un izvēle nelika vilties- brāļi neveiksminieki un to gadu atmosfēra ar labu (nedaudz melnu) humora piedevu, veica labu ekskursiju pagātnē, kad pie kādas skolas sludinājuma dēļa pielipinātas lapiņas, ka tiek meklēts grupas solists, parakstījās Pols Hjūsons, kuru šobrīd pazīstam kā Bono.

Runājot par atmosfēru- dažbrīd tā bija varbūt nedaudz pārsālīta ar aksesuāriem, it sevišķi abu brāļu izpildījumā, bet priekš tā laika garderobes un frizūru ierēkšanas bija labi.

Lai arī filma dažbrīd ir ar skumju piegaršu, tā tomēr ir komēdija. Komēdija par brāļiem, kuri negribēdami kļūt par otru U2, tomēr visu laiku cenšas viņiem skriet nopakaļ. Par apsēstību un apskaužamu spēju iekulties nepareizā laikā un nepareizā vietā.

No aktieriem gribētu izcelt galveno nelaimes putnu- Ben Barnes tēloto Neilu Makkorniku. No Nārniju hronikas mani viņš galīgi neuzrunāja (laikam tāpēc, ka pati filma to nespēja), bet Doriana Greja ģīmetnē viņš jau bija galvas tiesu pamanāmāks ( laikam jāļauj viņam izpausties ne tajos pozitīvākojos tēlos un puika sevi parādīs vēl labāk). Tāpat kā šajā filmā. Kārtīgs, savas idejas pārņemts pusaudzis (sākumā) un garmatains nepusaudzis vēlāk. Pretēji viņa filmas brālim, kurš tā arī ne pa gramu neatšķīrās visas filmas gaitā (ar atsevišķiem izņēmumiem).

Ļoti pozitīvi varu izteikties par Bono lomas tēlotāju Martin McCann- lai arī viņš it kā bija brāļu neveiksmju vaininieks, tomēr dusmoties uz viņu nav iespējams. Mierīgais un pārliecinošais tips nespēj izsaukt jelkādu citu emociju, kā vien pārliecību, ka tāds arī Bono ir dzīvē- mierīgs, pārliecināts un saulesbrillēs.

”Nogalināt Bono” ir sanākusi kā jautra, dzīvespriecīga un visādi citādi uz pozitīvas nots (cik nu pozitīvi var sanākt neveiksmes putniem) ieturēta filma.

Filmas vērtējums: 8/10
Citu filmu vērtējumi ir atrodami kino sadaļā.