Oriģinālnosaukums: Возвращение Мушкетеров
Valsts: Krievija
Žanrs: Vēsturiska/Muzikāla/Fantastika
Lomās: Михаил Боярский, Вениамин Смехов, Валентин Смирнитский, Игорь Старыгин, Дмитрий Нагиев
Režisors: Георгий Юнгвальд-Хилькевич
Gads: 2009

Par filmu-

Kardināls Mazarīnī ir aizbēdzis un sev līdzi paņēmis visus karalistes dārgumus. Francijas parlaments draud izrēķināties ar Austrijas Annu, ja viņa neatmaksās savus parādus. Karalienei palīdzēt atrast nolaupītos dārgumus steidz varonīgo musketieru bērni kuriem šajā bīstamajā ceļojumā palīdzēs viņu tēvi.

Piedodiet mani lasītāji, bet man jāsāk ar skarbiem vārdiem- filma katastrofa. Katastrofāla katastrofa. Šo katastrofu vēl pasvītro fakts, ka es šo filmu ļoti gaidīju- kā nekā Odesas kinostudijas veidotie musketieri savā laikā ir skatīti ne reizi vien. Un lai arī pirms trīsdesmit gadiem tapušais padomju kino variants ir nedaudz pildīts ar naivu un jautru pildījumu, tad šī gada veikums ir pārbāzts ar totālu izgāšanos.

Grūti ir pamatot savu nepatiku pret jaunāko musketieru skatāmgabalu iztiekot bez priekšāteikšanas, bet centīšos izteikties mazliet caur puķēm. Skaidrs, ka pēc trīsdesmit gadiem lielāku lomu spēlēs nevis musketieri, bet viņu bērni. Tā teikt- viss progresīvās jaunatnes rokās. Bet… nebiju gaidījis, ka vēsturisku kostīmfilmu pārvērtīs par fantāzijas kino ar zombijiem un iešanu caur sienām. Un filmas veidotāju cenšanās par katrām varītēm noklonēt 78.gada filmas ‘’ejošākos’’ elementus un bieži vien pat brutāli pārkopējot tur esošos notikumus. Laikam cerība, ka var iekāpt tajā pat upē otrreiz ar jaunākiem aktieriem un plūkt tos pašus laurus. Diemžēl jāsaka- diemžēl… iekāpa, bet ne upē. Droši vien tuvākajā laikā nevienam neizdosies pārspēt O.Tabakova tēloto karali vai Trofimova cēlo un majestātisko kardinālu Rišeljē. Arī pašu musketieru kvartetu tēlojumu laikam nevienam neizdosies kaut cik pieklājīgi attēlot (arī tam pašam kvartetam)- tās zobencīņas un tā degsme, kas bija pirms trīsdesmit gadiem tagad bija tikai vārgs šļupsts. Un trakākais, ka nekas no musketieriem nav ticis viņu bērniem….

Pēc filmas noskatīšanās galvā ir pilns ar visādām domām. Rupjām un cenzūras barjeru nepārvarošām. Tā vien liekas, ka scenārijs tapis kādā no kaprona zeķu pīpētāju klubiņiem un nevienam nebija ienākusi prātā doma, ka to var (un vajadzēja!) pārrakstīt. Man nav nekāda nojēga par kinofilmu montēšanu, bet tagad es zinu, ka kādam šī nojēga ir vēl mazāk nekā man.

Filma nav nekas vairāk, kā tikšanās ar vecajiem, labajiem aktieriem un nedaudz atmiņu atsvaidzinošs muzikālais noformējums. Par pēdējo droši vien jāsaka paldies komponistam M.Dunajevskim, kurš piedalījies gan 78.gada, gan 2009.gada filmā.

Viss pārējais ir musketieru faniem, kuri ir spējīgi sakost zobus.

Šīs, kā arī citu filmu vērtējumi ir atrodami kino sadaļā.