Oriģinālnosaukums: Population zero
Valsts: ASV/ Kanāda
Žanrs: Drāma/ Trilleris
Režisors: Julian T. Pinder, Adam Levins
Lomās: Julian T. Pinder
Gads: 2016

Par filmu-
Dokumentālo filmu režisors saņem epastu par kādu slepkavību Jeloustounas nacionālajā parkā, kur pirms dažiem gadiem noslepkavoja trīs jauniešus. Tā kā slepkava pats pieteicās policijā un atzinās slepkavībās, tad visiem bija skaidrs šīs lietas tālākais iznākums. Bet tālākie notikumi izvērsās tā, ka režisoram radās interese par šo uzņemt filmu un viņš devās uz notikuma vietu.

Šoreiz skatīšanās izvēlē pie vainas bija filmas stils- tā tika uzņemta dokumentālo filmu stilā un ar to pietika, lai saintriģētu mani.

Režisors ar operatoru dodas ceļā, lai uzņemtu filmu par triju jauniešu slepkavu, kurš pats, uzreiz pēc notikuma, devās uz policiju un atzinās nodarītajā. Tā kā lieta skaidra, jau iztiesāta, bet ar īpatnēju iznākumu, tā ieinteresēja režisoru. Viņam padomā bija uzņemt vienkāršu filmu ar intervijām, kadriem no notikuma vietas un īsu izklāstu. Bet jo vairāk viņš vāca informāciju, jo vairāk likās, ka te kaut kas nav tīrs- kaut ko policija neizmeklēja, kaut ko tiesnesis neparedzēja, kaut kas tika palaists garām. Pilsētiņas iedzīvotāji izvairīgi, atsakās runāt. Tā viņš soli pa solim atrada aizvien jaunu informāciju, kura pamazām atklāj tādas detaļas, kura nu jau apdraud režisora un operatora dzīvību.

Filmas pirmā daļa, varētu teikt, bija tāda mierīga informācijas vākšana- intervijas, daži kadri no notikuma vietas, sarunas. Liekas, ka nekas īpašs jau nebūs un visa spriedze un emocijas paliks intervējamo asarās un sažņaugtajās dūrēs. Tomēr nē. Tas viss bija tikai iesildīšanās- tāda kā notikumu restaurācija un skatītāju iepazīstināšana ar lietas būtību.

Otrajā daļā jau sākās interesantākas lietas. Lai arī joprojām viss notika mierīgā un dokumentālā stilā, bija jūtams, ka apgriezieni pieaug.
Spriedzes un specefektu te nav, toties to lieliski kompensē ar dokumentālās filmas efektiem- liekas, ka viss notiek pa īstam un pats it visur esi klāt. Tas neļauj atslābināties un nākas pasēdēt uz mazām adatiņām, kas kņudina pie katra mazā atklājuma un nonākšanu par soli tuvāk kaut kam nezināmam un biedējošam.
Pats atrisinājums, manuprāt, bija tāds samocīts, bet pasniegšanas veids to pilnībā kompensēja. Līdz ar to varu ieteikt kā labu un neierastu izklaidi.

Filmas vērtējums: 7/10
Citu filmu vērtējumi ir atrodami kino sadaļā.