Oriģinālnosaukums: The duchess
Valsts: Lielbritānija/Itālija/Francija
Žanrs: Drāma/Vēsturiska
Lomās: Keira Knightley, Ralph Fiennes, Charlotte Rampling, Dominic Cooper, Hayley Atwell
Režisors: Saul Dibb
Gads: 2008

Par filmu-

Stāsts par Devonšīras hercogieni- jaunu lēdiju, kura apprecējās ar ietekmīgu Lielbritānijas hercogu. Jaunā hercogiene spēja savaldzināt visus- gan politiskajās cīņās, gan svinīgos sarīkojumos. Izņēmums bija viņas vīrs- hercoga vienīgais mērķis bija sagādāt sev vīriešu kārtas pēcnācēju un attieksme pret savu jauno sievu bija vēsa.

Grūti nosakāma par ko tā filma bija vairāk- par 18.gs sabiedrību, par tā laika apspiestajām sievietēm, par Devonšīras hercogieni vai arī par visu kopā? Vizuāli krāšņa kostīmfilma ar krāšņiem tērpiem, patiesām emocijām un perfekti spēlējošiem vadošajiem aktieriem. Tik vēl prasījās kāda dzirkstele pie filmas gaitas, lai varētu teikt, ka filmas veidotājiem ir izdevies labs 18.gadsimta sabiedrības krējuma dzīves attēlojums.

Filmā diezgan spilgti tiek pasvītrota tā laika sabiedrībā valdošie likumi un uzskati, kā piemēru minot faktu, ka sievu drīkst sist ar attiecīgā resnuma nepārsniegušu nūju. Ne jau fakts, ka sist vispār nevar vai nedrīkst, bet fakts, ka sievietei ir iedalīta tāda loma- būt uzticamai un paklausīgai mājas pelei. Labi izskatīties un dzemdēt bērnus (lasi- vīriešus kārtas) , kuri var nodot tālāk dzimtas uzvārdus. Jo meitenes piedzimstot nav pat tā vērtas, lai viņas apraudzītu. Nekas vairāk kā parasts, nākotnē pie vīra izdodams objekts, kuru sist un izvarot.

Hercogienes ciešanas filmā ir pasvītrotas ar treknu svītru, bet tikpat trekna svītra ir zem tā fakta, ka hercogiene ne mirkli nesalūza ne no vīra pazemojumiem, ne no atteikšanās no mīlestības. Viņa spēja upurēties bērnu dēļ un spēja izbaudīt to mazo mīlestības mirkli, kas viņai bija lemts, un tai pat laikā spēja saglabāt savu ietekmi sabiedrībā gan atbalstot politiķus, gan nosakot modes tendences.

Ik pa brīdim filmā vērojot visas tās intrigas un mīlas peripetijas nevilšus nākas aizdomāties par visur esošajiem sulaiņiem, apteksnēm, kalponēm… viņi visu to redz un dzird un neviens īpaši no viņiem neko neslēpj. It kā tie nav nekas vairāk kā tā laika automātisko durvju priekšteči- mēmi atver durvis un tikpat mēmi aizver durvis.

Lai arī filma ir par mīlestību, pašas mīlestības filmā ir maz- tik vien kā hercogienes un viņas draudzenes jutekliskās fantāzijas par vīriešiem un hercogienes ‘’veselības kūre’’ ārpilsētā. Pārējais vairāk ir grūtsirdīgu nopūtu un asaru pilns kamols, kas jūtīgākam skatītājam var kārtīgi sakāpt kaklā.

Filmas pērles ir ne tikai abu galveno lomu tēlotāji- Naitlija un Fainss (kurš tik eleganti un vārdiem grūti izsakāmi labi notēloja gan vēsu ciniķi, gan tieši tik iejūtīgu vīru, cik nepieciešams, lai nepazustu viņa vēsā ciniķa aura), bet arī filmas mūzika- Rachel Portman radītā mūzika spēja brīnišķīgi izcelt uz ekrāna notiekošo.

Katrā ziņā iesakāma filma gan kostīmfilmu mīļotājiem, gan parastu melodrāmu vērotājiem- vilšanās nebūs.

Šīs, kā arī citu filmu vērtējumi ir atrodami kino sadaļā.