Oriģinālnosaukums: The Imaginarium of Doctor Parnassus
Valsts: ASV/Kanāda/Francija
Žanrs: Fantastika/Mistērija/Piedzīvojumi
Lomās: Christopher Plummer, Tom Waits, Heath Ledger, Johnny Depp, Jude Law, Colin Farrell, Peter Stormare
Režisors: Terry Gilliam
Gads: 2009

Par filmu-

Kopā ar savu mazā teātra trupu, doktors Parnass ļauj cilvēkiem ieraudzīt dzīvi tādu, kādu tie vēlas. Tiem ir tikai jāiziet caur spoguli, lai nokļūtu iedomu pasaulē.
Kādu dienu šai trupai pievienojas Tonijs- noslēpumains svešinieks, kuram ir savi nenokārtotie rēķini ar dzīvi. Bet neviens nezina, ka arī doktoram Parnasam ir savi rēķini- viņam ir jāpilda līgums ar Velnu…

Pirmā doma pēc noskatīšanās, ka šai filmai, lai arī ļoti gaidītai, es maksimālo ciparu nelikšu. Grūti noformulēt precīzas sajūtas, bet tas laikam nav tik būtiski, jo pēc filmas ”nosēšanās” sapratu, ka jāliek vien ir tas desmitnieks.

Kas tad šinī filmā bija desmitnieka vērti? Pirmām kārtām jau atmosfēra- priekš skatītājiem krāšņa un spilgta pasaule, lai arī paši teātrīša aktieri ir pelēcīgi kankaraini. Un tā sajūta, ka sajaukušies vairāki gadsimti- mūsdienas ar divdesmitā gadsimta sākumu un vēl drūmā viduslaiku elpa ar netīrām urbānām nomalēm. Viss vienā putrā. Bet saturīgā putrā.

Neatradu apstiprinājumu, bet sajūta tāda, ka režisoram pielipis kaut kas no stāsta par Alisi Brīnumzemē- iedomu pasaule, kur kāpnes ar lieliem pakāpieniem līkumo augstā kalnā, kur trepes slejas mākoņos, kur lielas kurpes mijas ar maziem, peldošiem zārciņiem. Pietrūka tikai tējas dzeršana pie Cepurnieka. Piekrītu filmā izskanējušai frāzei- tā ir laba pasaule, tikai jāpalīdz kādam tā saskatīt.

Kā jau lielais vairums ir dzirdējis, šī ir Ledžera pēdējā (nepabeigtā) loma un režisors, manuprāt, ir ļoti veiksmīgi ticis ar šo galā- piesaistīja tikpat izcilus trīs aizvietotājus (Depu, Lovu, Farelu). Nezinu vai viņi visi trīs kopēja pirmā Tonija mīmiku vai tas sanāca dabiski, bet aktieru ”pārejas” sanāca perfektas un skatītiejiem dabiski uztveramas.

Prieks arī par Toma Veita (viņš arī būs redzams filmā ”Īlaijas grāmata”) tēloto Velnu- feins švīts ar cigareti iemutē, kurš, laikam paradīzes čūsku tēlojot, mūķenes cienā ar ābolu un ik pa laikam atgādina doktoram par līguma termiņu un apjomu.

Vienu gribētu vēl pieminēt no doktora Parnasa radītās iedomu pasaules- lielā policista galva. Tā man atmiņā atsauca vienu senu padomju ekranizāciju par Iļju Muramieti.

Nobeigumā ieteiktu noskatīties šo Parnasa pasauli, jo dzīve izrādās pavisam citāda un mēs to iztēlojāmies citādāku.

Šīs, kā arī citu filmu vērtējumi ir atrodami kino sadaļā.