Oriģinālnosaukums: Being Flynn
Valsts: ASV
Žanrs: Drāma
Režisors: Paul Weitz
Lomās: Robert De Niro, Paul Dano, Julianne Moore, Olivia Thirlby, Lili Taylor
Gads: 2012

Par filmu-
Niks Flinns ir parasts cilvēks, kurš meklē savu vietu dzīvē un meklē sevī rakstnieka talantu, jo viņa tēvs- Džonatans Flinns ir viens no trim slavenākajiem amerikāņu rakstniekiem. Vienīgi- tā domā tikai pats Džonatans, jo neviena viņa grāmata vēl nav iznākusi.
Kamēr Džonatans mētājās pa dzīvi un cietumu, tikmēr Niks auga viens ar māti un savu raksturā nepanesamo tēvu nemaz neatceras.
Kādu dienu, kad izskatās, ka Nika dzīve sāk nokārtoties, viņam piezvana tēvs…

Šī filma uzrunāja mani ar pilnīgi pretējām sajūtām- no vienas puses baidīja vai Amerikāņu pīrāga (neesmu redzējis un tāpēc ar baidos) režisors spēs drāmu nepataisīt par amerikāņiem vien saprotamu problēmu vēstījumu un no otras puses- cik brīvas rokas būs De Niro, lai viņš varētu pilnībā izpausties bomža tēlā.
Jo pēdējais gan Killer Elite, gan Limitless tāds pusbomzis jau vien bija- nebija nekāda prieka skatīties.

Lai vai kā tur ar bijušo- šajā filmā De Niro bija līmenī. Gan sākumā kā puslīdz normāls taksists, gan tuvāk finišam, kad delīrija pārņems un nočurājies stāvēja patversmes zāles vidū tērpies vienā palagā kā togu apmetis sev ap pleciem un skaļi deklamēja savus… emm… sapņus, kas viņa galvā jau sen bija izstūmuši īstenību un saprātu. Vēl tik galvaskausu rokā un Šekspīrs stāvus aplaudētu.

Viņa filmas dēls- Niks Flinns (Paul Dano), gan tikai epizodiski parādīja to ko vajadzētu parādīt. Nezinu vai pie vainas Pola Dano fizionomija vai kas cits (man viņš pagaidām asociējas tikai ar to zāles pīpētāju no Taking Woodstock), bet nespēju es viņa darbībā saskatīt ko tādu, kas ļautu teikt, ka viņš bija cienīgs partneris De Niro. Labi, svara kategorijas ir pavisam citas, bet tomēr…

Filma it kā ir reālas dzīves atstāsts (balstoties uz paša Nika Flinna autobiogrāfiju), bet dažreiz nepamet sajūta, ka režisors par katrām varītēm centās izspiest no tās pavisam ko citu. Ne vairs Nika un viņa attiecības ar kretīniski homofobirasistisko tēvu, bet pamatīgāk ekspluatēt tikai filmas spēcīgāko posmu- Robertu De Niro.

Dikti patika divas lietas- Džulianai Mūrai bija maza bet ļoti feini nospēlēta lomiņa.
Un tās īsās epizodes, kad tika stāstīts- stāstīts par patversmes darbiniekiem, stāstīts par Nika bērnību, Nika māti… Tam visam pa virsu pārlej smuku muzikālo mērcīti un labs skatāmgabals gatavs.

Filma ir uzrunājoša. Lai arī pa vidu drūmu žēlabu pilna, tā tomēr uzrunā un iedvesmo. Ar pēcgaršu. Kad ir iespēja ikvienam savu dzīvi smuki ierāmēt un piekārt pie sienas. Tikai nevajag padoties.

Filmas vērtējums: 8/10
Citu filmu vērtējumi ir atrodami kino sadaļā.