Oriģinālnosaukums: Le confessioni
Valsts: Itālija/ Francija
Žanrs: Drāma
Režisors: Roberto Andò
Lomās: Toni Servillo, Daniel Auteuil, Pierfrancesco Favino, Lambert Wilson, Richard Sammel, Johan Heldenbergh
Gads: 2016

Par filmu-
Uz Starptautiskā valūtu fonda samitu ierodas lielā astoņnieka finanšu ministri. Pēc īpaša fonda prezidenta ielūguma ierodas arī mūks no Itālijas. Nākamajā dienā pēc direktora grēksūdzes mūkam, direktoru atrod mirušu. Aizdomas krīt uz mūku, bet viņam atzīties liedz klusēšanas zvērests.

Prasījās kaut kas mierīgs un varētu pat teikt melanholisks. Likās, ka šī filma to arī sniegs. Kā nekā mēģinājums atrast vainīgo, mācītāja klusēšana, filozofiskas pārdomas un pasaules vareno bezspēcība. Kaut kas no tā arī bija, bet tā, ka saņēmu gaidīto, tā gan gluži nebija.

Uz nozīmīgu samitu ierodas G8 valstu galvenie finansisti un ekonomisti, lai vienoties par reformām, plāniem un citiem svarīgiem jautājumiem. Slēgtā teritorijā, kur viesi var izbaudīt visas iespējamās atpūtas un izklaides, ierodas arī mūks no Itālijas. Viņu uzaicināja pats Starptautiskā valūtas fonda direktors, lai viņš pieņemtu grēksūdzi.
Grēksūdze notika jau pirmajā vakarā pēc mūka ierašanās. Un jau nākamajā rītā direktors tika atrasts miris- nosmacēts ar galvā uzmauktu maisiņu, kas bija mūka rokās ierašanās brīdī. Iekšējais drošības dienests veic izmeklēšanu un kā galvenais aizdomās turamais ir mūks. Lai arī mūks neatsakās sadarboties, viņš kategoriski atsakās lauzt klusēšanas zvērestu. Un tā kā direktors viņam varēja atklāt kādu sensitīvu informāciju, tad aizdomas ir divtik lielas.

Labi iecerētais stāsts, diemžēl, netika tik labi pasniegts. Bija labs plāns un visnotaļ pieņemams izpildījums. Arī stāsta filozofiskā daļa likās pārdomāta. Bet gandarījums pēc noskatīšanās bija gaužām plāns. Jo nebija nekas tāds, kas liktu domāt, ka te patiešām bija kāda nebūt traģēdija, kas sasauktos kopā ar pēdējo akordu paustajām domām. Viss bija tāds blabla līmenī, kur varēja pamatīgi just tos trūkumus, kurus filmu veidotāji neuzskatīja par vērā ņemamiem. Proti, nebija nekādu nožēlu no direktora puses, nebija nekādu satraukumu no finansistu puses, lai arī tāds vārs mēģinājums to attēlot bija manāms.
Nebija ar nekādu intrigu un spriedzes, kas, ņemot vērā fakta nozīmīgumu, pat ļoti prasījās. Tā vietā vienīgi bija uzsvars uz nosvērto mūku un viņa paļaušanos uz Dievu. Un pie reizes arī kā zibens novadītāju citiem. Jo arī varenajiem ir kāds niķis, kuru dēļ viņi bijājas un ik pa laikam prasās, lai kāds pietur rociņu vai uz gulētiešanu atstāj ieslēgtu gaismu.
Viduvēji. Vien varu ieteikt mierīgam kinovakara fonam, no kura neprasās liela māksla un paliekoša vērtība.

Filmas vērtējums: 6/10
Citu filmu vērtējumi ir atrodami kino sadaļā.