Nosaukums: Cilvēks bez valsts
Autors: Kurts Vonnegūts
Izdevniecība: Tapals
Gads: 2007
Lappuses: 101

Par grāmatu-
Esejas par Vonnegūta dzīvi un politiskajiem uzskatiem.

Ar Vonnegūta daiļradi es līdz šim biju aprobežojies tikai ar ”Lopkautuve Nr5” audioformātā. Patika jau nu dikti, bet līdz vēl kādam autora darbam tā arī rokas nebija aizsniegušās. Līdz nolēmu, bibliotēka ieraudzīdams mazu, plānu grāmatu, ka tā ir radīta, lai beidzot paturpinātu iepazīšanos ar Vonnegūta daiļradi.

Izlasot, varu teikt to pašu ko par Lopkautuvi Nr5- patika, pat ļoti. Bet tā īsti pastāstīt par ko tā bija nevarētu. Ja nu vienīgi tos varētu apzīmēt kā īsus atmiņu stāstiņus no paša rakstnieka dzīves- par viņa piedzīvoto Drēzdenē, par viņa attiecībām ģimenē, par viņa politiskajiem uzskatiem. Par viņa dzīvi. Īsi un asprātīgi.

Lielo jautājumu par dzīves jēgu es uzdevu savam dēlam pediatram. Dr. Vonnegūts savam vecajam, drebelīgajam tēvam atbildēja šādi: ”Tēt, mēs šeit esam, lai cits citam palīdzētu tikt cauri šai padarīšanai- lai kas tā būtu.”

Tieši tas arī veido šīs grāmatas rozīnīti, ka vari nepiespiesti un ar smaidu sejā izlasīt jautrus un mazāk jautrus atgadījumus. Priecāties par viņa trāpīgajiem salīdzinājumiem un papurināt galvu par viņa asajiem politiskajiem uzskatiem (grāmata lika nojaust, ka viņš Dž. Bušu ne tuvu nemīl).

Katrā ziņā grāmata ir tik viegla (gan apjoma, gan lasīšanas ziņā), ka gribot negribot jāiesaka jums to izlasīt. Var taču vienu vakaru pavadīt jautri palasot grāmatu. Kaut vai tikai tādēļ, lai papriecātos, ka Vonnegūts lauza savu solījumu un 1997.gadā izdotā ”Laikatrīce” tomēr nebija viņa pēdējā grāmata.

P.S.
Grāmatā katra nodaļa iesākas ar vienu mazu izcēlumu- vai tas ir kāds pantiņš, vai citāts, vai kāds nejauši dzirdēts joks. Mani dikten sasmīdināja šis:

Pagājušā naktī sapņoju, ka ēdu flaneļa kūkas. Kad pamodos, sega bija pazudusi!

Grāmatas vērtējums: ★★★★★★★★★★ 

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.

Nosaukums: Jautājums un Atbilde
Autors: Patriks Ness
Izdevniecība: Zvaigzne
Gads: 2012
Lappuses: 488

Par grāmatu-
Tods Hjūits ar Violu ir nonācis Patvērumā, bet viņus tur sagaida mērs Prentiss ar savu armiju. Mēram ir gatavi plāni pret planētu, pret armiju, pret ēnkājiem, pret Todu, pret Violu un pret Atbildi.

Grāmata ”Jautājums un Atbilde” ir turpinājums triloģijas ”Haosa spēle” pirmajai grāmatai ”Nazis, ko neatlaist”.

Arī šajā grāmatā, tāpat kā pirmajā daļā, Patrikam Nesam ir izdevies uzturēt savu oriģinālo stilu līdz pat grāmatas beigām. Ne mirkli nebija jāgarlaikojas vai ar acīm jāpārskrien pāri kādām rindiņām, lai tikai tiktu uz priekšu. Grāmata pati, burtiski dzina uz priekšu. Tā īsti nespēj attapties, kad saproti, ka pirmās simts lapas jau cauri un nepiedodami strauji tuvojas grāmatas finišs. Un zemapziņa jau skandē, ka tāpat pēc izlasīšanas būs vesela gūzma ar jautājumiem uz kuriem atbildes tiks sniegtas tikai trešajā daļā (cik dzirdēju, tad noslēdzošā daļa iznāks rudenī).
Un gala beigās tā arī bija- autors tikpat meistarīgi kā pēc pirmās daļas, atkal ietur pauzi un lasītājam atliek nopūsties ar grūtsirdīgu jautājumu- un kā lai izvelk līdz rudenim?

Ja pāris teikumos jāatstāsta notikumi šajā grāmatā, tad var teikt, ka notikumi pārsvarā risinās Patvērumā (kas tika pārsaukta)- mērs (kurš arī pārsaucās) Prentiss saskatīja Todā un Violā ko tādu, kas ļautu realizēt viņa plānus par jauno planētu. Kādi ir šie plāni, to nezina neviens. Veiksmīgi manipulējot ar abu jūtām, mērs liek gan Violai, gan Todam strādāt viņa labā. Tas arī izdodas līdz brīdim, kad Atbilde sāk savu atbildes gājienu. Un tajā mirklī Todam ir jāizšķiras- mūsu izvēles mūs padara par tiem, kas esam.

Ja salīdzina abas daļas (zinu, ka nevajag, bet tīri nevilšus sanāk), tad šoreiz grāmata ir skarbāka un pilnāka ar tādām kā sava veida atsaucēm uz mūsdienu pasaules problēmām- terorisms, genocīds, dzimumu nevienlīdzība utt. Bet tas nemaz netraucē- vienkārši kārtējo reizi gūsti apstiprinājumu, ka cilvēks savas vājības mīl un ņem līdzi visur, arī pārceļoties uz citām planētām.

Tā kā grāmata vairāk ”atradās” uz vietas Patvērumā, tad nedaudz pietrūka pirmajā daļā piedzīvotais azarts ceļojot/bēgot kopā ar abiem galvenajiem varoņiem. Bet tas pilnībā tika kompensēts ar ”uz vietas” esošajiem notikumiem.

Vēl tik piezīmēšu, ka interesants likās autora grāmatas dalījums pa nodaļām- brīžam lasam no Toda skatupunkta, brīžam no Violas.

Visādi citādi- grāmata ”Jautājums un Atbilde” ir ļoti labs turpinājums pirmajai grāmatai, kas liek lielas cerības, ka arī trešā grāmata būs tikpat aizraujoša.

Grāmatas vērtējums: ★★★★★★★★★☆ 

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.

Ja nu ikurāt 20min lauž skatīties, tad var patīt, vai pameklēt jūtūbē saīsinātās versijas.

Piemēram:

Zinu, ka daudzi nicinājumā rauc degunu par šāda veida produktu, bet es gan atļaušos stāvus aplaudēt. Jo tas ir bizness. Un ja kāds ir spējīgs tādu sūdu pārdot, tad es cieņā noliecu galvu. Bez ironijas.

Visus žurnālus neizlasīju, bet tāpat uzzināju veselu gūzmu ar nekam nederīgu informāciju un interesantiem tituliem. Piemēram- sabiedrības dāma (radās sajūta, ka tā apzīmē sievietes, kuras nekādi citādi pieklājīgi nav apzīmējamas). Sabiedrības kungi tur nefigurēja.

Lai vai kā- uzzināju kurš bija aizgājies ciemos pie tā. Kurš iepērkas pie tās. Kuram matus griež šitas. Un vēl šis tas par šo to. Principā, viss notiek īpašās vietās un pie/ar īpašiem cilvēkiem. Nekādas pelēkās ikdienas un parastie veļas pulveri.

Un te nu mani parāva dziļa doma un ziņkāre. Var jau būt, ka, tā kā īpaši nesekoju tāda veida aktualitātēm, es esmu palaidis garām, bet- kur visi šie slavenības, prezidentu atvases, miljonāri, sabiedrības dāmas utt ir ieguvuši autovadītāju apliecību. Prasti sakot- kurā autoskolā gājuši.

Nopietni! Mani saziņkārojās uzzināt, kura ir tā krutā autoskola ar mācību leksusiem un glamūrīgiem autoinstruktoriem. Es jau gara acīm redzu kādu no nākamajiem šo žurnālu numuriem (re kā- tēma kādam no nākamajiem numuriem ir gatava), kur uz svarovski kristāliem tapsēta automobiļa salona fona stāv autoinstruktors Zigfrīds, ar eleganti veidotu sasuku, mākslinieciskām baķenēm un pareizā parabolā izraustītiem uzacu lokiem.
Pats par sevi saprotams, ka nedaudz apspīlēta zamšādas žaketīte un tikpat nedaudz apspīlētas ūziņas. Un kedas. Ar nelielu papēdīti. Viss drosmīgā krāsu salikumā. Un ar holivudas smaidu uz lūpām, citējot Džordža Orvela nemirstīgo frāzi, slavē savus audzēkņus.

Labi, es mānos- mans zemnieka gēns man tik skaidri to nākotnes bildi neļauj redzēt. Un vispār mana fantāzija droši vien ir tikpat samaitāta, kā līgo ugunskurs ar degošu riepu. Gan jau viņi visi ir pie Žeņas vai Jurčika mācījušies ar 93.gada pasātu vai apmēram tā paša cepiena audi. Un teorija smagi tika kalta kādā nebūt novakarē sēdot vienā telpā ar vienkāršo proletariātu.

Nosaukums: Maniaks
Autors: Andris Grūtups
Izdevniecība: Atēna
Gads: 2010
Lappuses: 272

Par grāmatu-

Grāmata par padomju milici Staņislavu Rogaļovu, kurš savā cietsirdībā un apsēsībā turēja sasprindzinājumā visu Latvijas sabiedrību no 1979.gada līdz 1984.gadam.

Šo grāmatu izlasīju labu laiku atpakaļ. Nevarētu teikt, ka pamatīgi aizrāva, bet interesanti bija, to noliegt nevar. Tā īsti aprakstu gan nebija sanācis atstāt blogā, lai gan ieskicēts tas jau bija īsi pēc grāmatas iznākšanas.

Saņemties un ieskicējumu pārvērst rakstā man palīdzēja viens nejauši uziets raksts delfi.lv, kur kāds lasītājs veltīja ne īpaši glaimojošu recenziju šai Andra Grūtupa grāmatai. Kaut kam no šīs recenzijas es piekrītu, kaut kam- nē.

Nevar noliegt, ka Grūtups savas grāmatas māk pasniegt. No pašmāju autoriem laikam tikai viņš vienīgais cenšas saviem darbiem piedot pamatīguma un ilgo nakšu negulēšanas vērienu. Lai tas viss vēl smukāk izskatītos, pa virsu uzliek savu ilggadīgo pieredzi.

Un tas nostrādā. Vismaz skatoties un klausoties sižetus par viņa grāmatu ”Maniaks” parastu lasītāju (tai skaitā arī mani) tirda apziņa, ka būs jānopērk. Nu vismaz bibliotēkā jāpaņem. Katrā ziņā vienaldzībai nav vietas.

Kaut kas līdzīgs bija man- ”Maniaks” bija tas piliens kausā, kas teica, ka vajadzētu izlasīt arī kaut ko no Andra Grūtupa. Un ”Maniaks” būtu tieši piemērots ar ko aizpildīt savu literāro Grūtupa tukšumu. Tas ar tādu domu, ka pēc pirmās sekos arī nākamās viņa grāmatas.
Sekos, bet pēc kāda brītiņa. Pārāk jau nu šī grāmata bija… emm.. nežēlīga?

Katrā ziņā es gaidīju tādu kā nelielu detektīvu, bet saņēmu brutālu dokumentālu prozu ar nežēlīgiem aprakstiem un rupjiem epitetiem. Nebiju tur nekādi krāniņi vai dzimumakts, bet gan piepilsētas pagalmu leksika no kuras omītēm ausis vīst un lakati šļūk no pieres.

Tā īsti nebija pārliecība, ka tie vārdi tur bija vajadzīgi. Bez visa tā bija skaidrs, ka Rogaļovs savu darbību aprakstus neņem no romantiskām filmām. Tāpat nebija skaidrs vai bija vajadzība personificēt upurus. Nez vai būtu bijusi kāda literārā bēda, ja upuri būtu pilsone N vai vienkārši vārds.

Lai vai kā, bet pilnīgi skaidrs bija, ka tās fotogrāfijas tur varēja nebūt. Es saprotu- pilnīgākas ainas uzburšana un visas nežēlības kārtīga atspoguļošana, bet… bet teksts bija pietiekami skarbs, lai to vēl vajadzētu pasvītrot.

Lai arī ”Maniakā” diezgan pamatīgi spiedās cauri autora subjektīvais vērtējums, tas tomēr ir labs tā laika sistēmas un dzīves atspoguļojums. Tāda savdabīga aina iz pagātnes.

Nobeigumā derētu apstāties pie ”ieteikt” vai ”neieteikt”, bet nezinu vai drīkstu ieteikt kādam šāda veida grāmatu. Kā nekā- tas notika tepat un pa īstam, kas grāmatā valdošo nežēlību tikai pasvītro. Ja nemetas šķērmi ap dūšu lasot par ne īsti piemērotās vietās iespraustām svecēm vai glāzēm vai asinīm, tad var mēģināt.

Grāmatas vērtējums: ★★★★★★★★☆☆ 

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.

Nosaukums: Mēs – Dievi
Autors: Bernārs Verbērs
Izdevniecība: Zvaigzne
Gads: 2012
Lappuses: 463

Par grāmatu-
Trešā grāmata par Mišelu un viņa tanatanautiem. Šoreiz viņi ir tikuši vēl tālāk- viņi ir nonākuši Olimpa kalna pakājē, kur sengrieķu dievu uzraudzībā iziet dieva mācekļu kursu.

Trešā grāmata par Mišela Pensona un viņa tanatonautu piedzīvojumiem meklējot atbildi uz jautājumu- vai pēc dzīves ir dzīve? Un es jau otro reizi pārliecinos, ka jāsameklē būs arī pirmā grāmata- Tanatonauti. Jo, lai arī katra grāmata ir lasāma arī ”pa savam”, tās tomēr ir saistītas un pilnīgākas ainas uzburšanai vajag izlasīt arī pirmo grāmatu. Kaut vai tikai tāpēc, ka nākamās divas ir ļoti labas.

Šajā grāmatā Mišelam un viņa draugiem ir dots jauns pārbaudījums- viņiem ir jākļūst par dievu mācekļiem. Pavisam viņu mācekļu kursā ir 144 skolnieki. Un skolotāji nāk no sengrieķu dieviem- Arejs, Atēna, Krons, Poseidons, Afrodīte…. Mācību noteikumi ir pavisam vienkārši- jāsameklē labākais no mācekļiem. Un tāpēc Olimpa dievi pēc savas mācību vielas izņemšanas, atskaita no kursa, viņuprāt, nesekmīgāko studentu. Vai pat vairākus. Plus vēl visam pa vidu darbojas dievu slepkava, kurš ”piepalīdz” dievu skolotājiem samazināt audzēkņu skaitu.
Sanāk, ka grāmata ir tāda kā reliģiski mistisks detektīvs ar nelielu, bet diezgan noturīgu azartu.

Pēdējais vistiešāk izpaudās dievu mācekļu darbošanā ap 18.zemi- kur viņi, katrs izvēloties savu totēmu, mēģināja izveidot civilizācijas. Žurkcilvēki, skudrcilvēki, delfīncilvēki, lapseņcilvēki…. katram no dievu mācekļiem bija savs mērķis un savas idejas kā to visu realizēt un netika smādētas pat blēdīšanās. Jo dievu mācekļiem rūp ne tikai palikšana labāko pulkā, bet arī savstarpējais cīņasspars un azarts ņem virsroku.

Students pat Paradīzē ir students un nav svarīgi, ka studenti ir pasaules līmeņa domātāji un darītāji- ārpus nodarbībām viņus ziņkāre mudina izzināt- kas tad atrodas kalnā? Kas ir nākamais līmenis? Kam viņi tiek atlasīti? Kāpēc viņi tiek ierobežoti un turēti neziņā?

Diemžēl, vai par laimi, visi jautājumi netiek atbildēti- kā nekā šī, triloģijas pēdējā grāmata pati ir sākums jaunai triloģijai.

Puslīdz droši garantēju, ka izlasījuši vai nu ”Eņģeļu impēriju” vai ”Mēs- Dievi”, jūs būsiet pārņemti ar tālākām Mišela un viņu draugu gaitām. Jo te savu atradīs gan fantastikas piekritēji, gan psihologi, gan filozofi, gan arī vienkāršs lasītājs, kuram interesē patiešām laba grāmata.

Grāmata ”Mēs- Dievi” ir pilna ar jautrām domām, labām atziņām, citēšanas vērtām lappusēm un vēlmi aizdomāties vai mūsu zeme nav tikai kārtējais mācību līdzeklis dievu mācekļu rokās.

Grāmatas vērtējums: ★★★★★★★★★★ 

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.

Kas jādara sulu mēnesī? Pareizi- jāizcep tas piparkūku mīklas pārpalikums, kas palicis no pēdējiem Ziemassvētkiem. It sevišķi, ja ārā ir tik piemēroti laikapstākļi.

Tad nu ķērāmies pie lietas un galarezultāts ir redzams. Tik nācās nedaudz pielāgoties sulu mēneša Ziemassvētkiem- mandarīnu vietā tika ņemts apelsīns un karstvīna vietā karsts piens. Sveces un egli piedomājām. Galarezultāts bija garšīgs.

Šī ”atgādināšana” summējās, ka 31 autovadītājam sastādīti administratīvā pārkāpuma protokoli, no kuriem septiņi ir naudas sodi.
Turpat ”Kas jauns” rakstā beigās ir piebilde-

Pēc Jubertes (policijas pārstāve Lita Juberte) norādītā, par to noteikumu pārkāpšanu, kuri paredz gadījumus, kad, tuvojoties operatīvajam transportlīdzeklim, jāaptur transportlīdzeklis, autovadītājiem tiek izteikts brīdinājums vai uzlikts naudas sodu 10 latu apmērā. Savukārt par ceļa nedošanu noteiktajā kārtībā operatīvajam transportlīdzeklim transportlīdzekļa vadītājam tiek uzlikts 20 līdz 50 latu naudas sods.

Ja iemetam acis likumu un noteikumu atvilktnē, tad sausais atlikums ir sekojošs:

Ministru kabineta noteikumi Nr.304

Rīgā 1999.gada 31.augustā (prot. Nr.44 5.§)
Noteikumi par operatīvajiem transportlīdzekļiem

2. Operatīvos transportlīdzekļus atkarībā no to izmantošanas veida iedala šādi:
2.1. operatīvie transportlīdzekļi ar stacionāri uzstādītām zilām bākugunīm, speciālām skaņas iekārtām un speciālu krāsojumu;
2.2. operatīvie transportlīdzekļi ar stacionāri uzstādītām zilām un sarkanām bākugunīm, speciālām skaņas iekārtām un speciālu krāsojumu;
2.3. operatīvie transportlīdzekļi ar uzstādāmām zilām bākugunīm, stacionāri uzstādītām speciālām skaņas iekārtām un bez speciāla krāsojuma.

III. Operatīvo transportlīdzekļu izmantošanas kārtība
12. Operatīvos transportlīdzekļus drīkst izmantot tikai šajos noteikumos un Ceļu satiksmes noteikumos noteiktajos gadījumos un kārtībā.

It kā te viss ir skaidrs un ejam uz Ceļu satiksmes noteikumu likumu un skatam, kuros gadījumos drīkst izmantot operatīvo transportlīdzekli:

42. Operatīvie transportlīdzekļi drīkst piedalīties ceļu satiksmē, tikai pildot neatliekamus dienesta uzdevumus (izcēlums mans), lai:

42.1. glābtu cilvēka dzīvību, materiālās vērtības vai novērstu personai smagus veselības traucējumus un kaitējumu videi;
42.2. novērstu draudus sabiedriskajai drošībai un kārtībai (arī braucot uz noziedzīga nodarījuma (notikuma) vietu);
42.3. sekotu no operatīvā transportlīdzekļa bēgošai personai;
42.4. pārvadātu materiālās vērtības sevišķi lielos apmēros;
42.5. pavadītu citus transportlīdzekļus (kolonnas);
42.6. nodrošinātu aizsargājamās amatpersonas drošu un netraucētu pārvietošanos.

Pēc notikušās atrakcijas varu spriest, ka policisti uz ātru roku izdomāja 42.7. punktu, kas varētu skanēt šādi- Ja rodas nepieciešamība nodemonstrēt varas hierarhiju un izpildīt kādu PR gājienu, tad atļauts mazliet iziet ielās un pabaidīt šoferus. Ok, tas ir glups joks.
Te vairāk interesē atbilde uz jautājumu- vai te neveidojas situācija, kad policija pārkāpj likumu (42.pants nepieļauj šādas izdarības)?

Labi, pieņemsim, ka šoferīši piever acis uz pašu policistu pārkāpumu šajā situācijā, jo šoferim vienalga- vai tā ir policistu atrakcija vai arī viņi tiešām pilda dienesta pienākumus. Likums šoferim vulgaris ir jāpilda abos gadījumos.

Tātad- skatam likumu kā jārīkojas satiksmes dalībniekiem:

28. Ja tuvojas operatīvais transportlīdzeklis, gājējiem aizliegts iziet uz brauktuves, bet gājējiem, kuri atrodas uz brauktuves, jādod ceļš minētajam transportlīdzeklim.

40. Ja tuvojas operatīvais transportlīdzeklis ar iedegtu mirgojošu zilu bākuguni un ieslēgtu speciālu skaņas signālu, citiem ceļu satiksmes dalībniekiem jādod tam ceļš (izcēlums mans).

41. Ja tuvojas operatīvais transportlīdzeklis ar iedegtu mirgojošu zilu un sarkanu bākuguni un ieslēgtu speciālu skaņas signālu, citiem tajā pašā virzienā braucošo transportlīdzekļu vadītājiem un pretim braucošo transportlīdzekļu vadītājiem (ja nav konstruktīvi izveidota ceļa elementa, kas atdala brauktuvi, piemēram, barjeras, sadalošās joslas) jādod tam ceļš, apturot transportlīdzekli (izcēlums mans)pie ietves vai uz nomales, vai, ja tā aizņemta, – iespējami tuvāk brauktuves labajai malai. Transportlīdzekļu vadītājiem, kas tuvojas krustojumam (ceļam) no cita virziena ceļiem, jāaptur transportlīdzeklis pirms šķērsojamās brauktuves. Uzsākt (turpināt) braukt drīkst tikai pēc tam, kad ir pabraucis garām transportlīdzeklis ar iedegtu mirgojošu zilu bākuguni, kurš brauc aiz pavadāmā transportlīdzekļa (kolonnas).

46. Iedegtai mirgojošai zilai bākugunij bez ieslēgta speciāla skaņas signāla ir tikai brīdinoša nozīme (izcēlums mans). To var izmantot, brīdinot par nelaimes gadījumu (piemēram, ceļu satiksmes negadījumu), kā arī pavadot transportlīdzekli (kolonnu). Transportlīdzekļu vadītāji, kuru transportlīdzekļiem ir iedegta mirgojoša zila bākuguns bez ieslēgta speciāla skaņas signāla, nedrīkst pārkāpt šo noteikumu prasības, izņemot apstāšanās un stāvēšanas noteikumus, kā arī šo noteikumu 111.punktā minēto aizliegumu mehāniskajiem transportlīdzekļiem braukt pa ietvēm, gājēju ceļiem, velosipēdu ceļiem, kā arī gājēju un velosipēdu ceļiem. Transportlīdzekļu vadītāji, kuru transportlīdzekļiem ir speciāls krāsojums un piešķirts operatīvo transportlīdzekļu statuss, bez iedegtas mirgojošas zilas bākuguns un bez ieslēgta speciāla skaņas signāla nedrīkst pārkāpt šo noteikumu prasības, izņemot šo noteikumu 135.4., 135.6., 135.7., 135.9., 135.10., 135.11., 135.12., 136.2., 136.3. un 136.4.apakšpunktā minētos aizliegumus, un tiem ir atļauts braukt pa pasažieru sabiedriskajiem transportlīdzekļiem paredzētajām joslām.

Lai nobeigumā nav gari un plaši jāiztirzā augstākminētie panti, tad ielikšu vēl citus pantus- no Administratīvo pārkāpumu kodeksa:

149.16 pants. Transportlīdzekļu vadītāju pārkāpumi īpašos gadījumos

Par operatīvā transportlīdzekļa vadīšanu, ja tas nav saistīts ar neatliekamu dienesta uzdevumu pildīšanu, kā arī par bākuguņu un speciālo skaņas signālu izmantošanas noteikumu pārkāpšanu, ko izdara operatīvo transportlīdzekļu vadītāji, —

uzliek naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no divdesmit līdz simt latiem.

Par to noteikumu pārkāpšanu, kuri paredz gadījumus, kad, tuvojoties operatīvajam transportlīdzeklim, jāaptur transportlīdzeklis, —
izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam desmit latu apmērā.
Par ceļa nedošanu noteiktajā kārtībā operatīvajam transportlīdzeklim —
uzliek naudas sodu transportlīdzekļa vadītājam no divdesmit līdz piecdesmit latiem.

Es vienmēr esmu teicis, ka manam blogam ir vislabākie un visgudrākie lasītāji. Ceru gūt tam apstiprinājumu vēlreiz.
Tāpēc visu pēc kārtas- meitukam (2.klase) uzdeva mājasdarbu dabas zinībās (skat. bildi (tā ir ar klikšķi)).

Es neprasu lai kāds to izpilda mana bērna vietā (darbs jau ir izpildīts). Vienkārši interesē jūsu viedoklis- kādas ir, jūsuprāt, pareizās atbildes. Ja kādam/ai viss ir skaidrs, tad droši var likt komentārā iekšā. Ja kādam/ai nav skaidrība, tad var droši komentāros jaukt gaisu.

Nosaukums: Atriebes dieviete
Autors: Jū Nesbē
Izdevniecība: Zvaigzne
Gads: 2011
Lappuses: 495

Par grāmatu-
Harijs Hols ir labs policists, tikai viņam tā īsti labi neiet ne ar sievietēm, ne darbu, ne arī ar alkoholu. Bet tas ir tikai no vienas puses. No otras- viņam ir jāizmeklē filigrāni nostrādas banku aplaupīšanas un jāmēģina atcerēties, ko viņš darīja laikā, kad tika noslepkavota viņa draudzene, jo visas liecības rāda, ka viņš slepkavības naktī tur bija.

Kriminālromāni man nekad tā īsti nav gājuši pie sirds. Laikam pie vainas ir kāda bērnības trauma, kas nākusi no savulaik plaši demonstrām it kā detektīvfilmām, kur padzīvojuši tantuki vai onkulīši katrā sērijā kā švakus riekstus kož vienu slepkavību pēc otras. Laikam arī tāpēc savulaik plusplauktu aizņēmušās Vollesa grāmatas tika uzdāvinātas bibliotēkai tā arī neizlasītas.

Šoreiz izvēle par labu kriminālstāstam ”Atriebes dieviete” krita tieši dēļ autora- pēc filmas ”Galvu mednieki” noskatīšanās (kur scenārijam roku pielika Jū Nesbē), tiku mazliet saintriģēts- ko gan Nesbē vēl labu sarakstījis?

Pēc ”Atriebes dieviete” izlasīšanas varu teikt, ka Nesbē sarakstījis patiešām labi, bet mani šis stāsts nepamudinās iet uz bibliotēku un meklēt atdotos vollesus. Jā, stāsts (ja pareizi saprotu, tad jau ceturtais pēc kārtas) par policistu Hariju Holu bija interesants. Tēli bija pat ļoti labi noraksturoti, bet… bet tomēr kaut kas pietrūka. Nešaubos, ka priekš zvērinātiem detektīvromānu lietotājiem šis stāsts noteikti kotēsies augstāk, bet man, lai sajustu vēlmi saslimt ar krimiķiem, prasījās kāds smalkāks pavediens.

Tikai nevajag padomāt, ka mēģinu piekasīties pie sīkumiem, ja jau pats saku, ka grāmata bija interesanta (tā patiešām arī ir). Bet mazliet haotiskais notikumu virpulis uz grāmatas beigām, jau lika nojaust, ka šis būs stāsts, kur vainīgais nebūs slepkava vulgaris. Autora vēlme par katrām varītēm samudžināt mudžināmo, lasītāju jau pirms kāda laika sagatavo beigām, kur nojauta nepārprotami saka, ka atriebes dievietei te būs galvenā loma.

Protams, priecājos, ka sižets nav primitīvi taisns, kā manis augstākpieminētajās it kā detektīvfilmās, bet tajā pat laikā daži notikumu līkloči varēja tikt pasniegti savādāk vai pat varēja iztikt bez viņiem.

Katrā ziņā visu cieņu autoram par spilgtajiem tēliem un policistu pārīti (šiem ir labs potenciāls sastrādāties vēl kādā romānā (varbūt jau sastrādājas?)), kā arī par labi pavadīto laiku lasot šo grāmatu, bet mani tā arī nespēja pārliecināt, ka jāgaida nākamā daļa par Hariju Holu. Ja tāda tiks līdz maniem nagiem, tad noteikti izlasīšu. Kaut vai tikai tāpēc, lai pārbaudītu vai manī tomēr nepamodīsies krimiķa lasītājs.

Grāmatas vērtējums: ★★★★★★★★☆☆ 

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.