Bet ir vēl kas labāks- šim dziesmas vizualizējumam ir turpinājums. Es pat teiktu- ir vesela starptautiska fanu džemperkustība.
Baidos, ka visus man nebūs spēka ielikt, bet dažus varētu. Pirmkārt jau mūszemes veidoto.

Zviedri:

Igauņi:

Nēderlandieši:

Braļukas:

Brazīļi:

Varētu jau turpināt, bet bail, ka ar šo jau varētu būt perebors. Ja nu kādam vēl nepietiek, tad varam youtubē pameklēt Стекловата – Новый год vai arī pavērot jau sagatavotu listi.

Oriģinālnosaukums: Chronicle
Valsts: ASV/Lielbritānija
Žanrs: Fantastika/Drāma
Režisors: Josh Trank
Lomās: Dane DeHaan, Alex Russell, Michael B. Jordan, Michael Kelly, Ashley Hinshaw
Gads: 2011

Par filmu-
Trīs vidusskolnieki nejauši atrod nokritušu meteorītu un saņem superspējas. Tagad viņi ne tikai var pārvietot priekšmetus ar domu palīdzību, bet arī lidot. Pamazām viņi kļūst spēcīgāki, bet pieaugot viņu spējām aizvien grūtāk paliek tās kontrolēt.

Droši vien Amerikā (un ne tikai tur) katrs apbižotais un neievērotais skolnieks sapņo par sastapšanos ar tādu meteorītu, kas viņiem iedos superspējas un varēs visiem pārdarītājiem iedot kārtīgu sitienu zem un virs jostasvietas. Un pie reizes izdarīt ko tādu, lai visi viņu pamanītu. It sevišķi skuķi. Un tad jau vārti vaļā.

Filma ”Hronikas veidotāji” tieši šādu stāstu arī piedāvā- piepildīsim tīņu sapņus, lai viņi var skriet, lekt, mētāt bumbiņu un lidot. Jā, arī uzlabot savas horizontālās spējas ar meitenēm. Un tīņi pilda savus sapņus.

Tikai priekš filmas tas viņiem sanāk par lēnu. Ja jau viņi var mierīgi izgriezt pogas pārītim supervaroņu no komiksiem, tad jau prasījās kas tāds, lai skatītājs varētu krēslā nemierīgi dīdīties un saukt uhh un ahh. Jā, beigu lidojošā klope bija kaut kas no tās daļas, kas prasījās jau ātrāk, bet… bet ātrāk var teikt, ka bija tikai tas, ko varētu saukt par – velti izšķiests talants.

Filmas lielākā daļa ir veltīta nevis puiku superspējām un to izkopšanai, bet tieši Endrjū emocionālajai pasaulei. Viņu skolā ievēro tikai tāpēc, ka viņš tur pārvietojas ar milzīgu videokameru. Uz ballītēm viņš neiet. Dzert arī nedzer. Skolā dabū savu tiesu no skolasbiedriem. Īsāk sakot- nekāds diži pozitīvais dvēseles stāvoklis viņam nav izveidojies. Drūms fons ar superspējām gala beigās summējās Alfa plēsoņā.

Droši vien es nebūšu pārāk oriģināls, ja teikšu, ka gaidīju pavisam ko citu. Nu varbūt līdzīgu, bet tajā pat laikā emocionāli piesātinātāku, jautrāku, ātrāku. Un vēl gribējās redzēt puiku biznesa plānu, lai nav jāiet gopņikus apzagt, bet varētu skaitīt ar maisiem. Jo vieta rozīnītei tur bija. Pat ne rozīnītei- tur bija vieta veselam rozīņu kliņģerim.

Filma ir izklaidējoša, lai gan pēcgarša tur nekāda nepalika, tik vien sajūta, ka tas tomēr ir kāds izglītojošs materiāls jauniešiem, no sērijas- kā var sanākt, ja tev ir superspējas, bet tu tās nepareizi izlieto.

Filmas vērtējums: 6/10
Citu filmu vērtējumi ir atrodami kino sadaļā.

Oriģinālnosaukums: Man on a Ledge
Valsts: ASV
Žanrs: Spriedzes/Krimināls
Režisors: Asger Leth
Lomās: Sam Worthington, Anthony Mackie, Jamie Bell, Genesis Rodriguez, Ed Harris
Gads: 2012

Par filmu-
Niks Kesidi, bijušais policists, kurš apsūdzēts liela mēroga zādzībā, sevi uzskata par nevainīgu un ir gatavs to pierādīt.
Viņš ne tikai izbēg no apcietinājuma, bet arī ir gatavs nolekt no viesnīcas augšējā stāva, lai aizietu no pasaules tāds kāds ieradās- nevainīgs.


Kārtējais stāsts par slikto policistu, labo policistu, korumpēto policistu un piečakarēto policistu. Pēdējais nolēmis parādīt, ka viņa atrašanās kroņa maizē ir slikts joks un nu pienācis laiks jokotājus pārmācīt.

Tāpēc viņš uzrāpjas augsts viesnīcas augstā stāvā un izkāpj uz ikurāt pašnāvniekiem sagatavotas platformas. Tā teikt- man ir laiks vēl tapt pamanītam un izvirzīt šādas tādas prasības. Prasības nav dižas- tik vien kā policisti, kuru viņas kolēģi uzskata par ekvivalentu novietni suņa naglai.
Kad uzmanība pievērsta, policiste pasaukta, tad tālākais jau ir tehnikas jautājums- vajadzīgi tikai pāris palīgi, kuri turpat, pāri ielai, taisīs operācijas otru pusi.

Un jāsaka, ka tieši abi palīgi ir tie, kuri filmā uztur to dzirksteli, kuras dēļ to ir vērts skatīties. Jo ne Vortingtona, ne viņas glābējas-policistes Benksas spēle nespēj izspiest no sevis kaut mazliet vairāk par iztikas minimumu. Ok, viņi tur ir, viņi tur kaut ko dara, bet tajā pat laikā neviens laikam neiebilstu, ja viņi tur būtu vēl mazāk.

Pat vecais labais Eds Haris šajā filmā bija pavārgs ļaunais- ja vēl no sākuma sparīgi triec pulksteni pret sienu, tad pēcāk darbojas kā vecs opis pa mazdārziņu.

Lai vai kā filmas vienkāršo stāstu glābj divas lietas- jau pieminētais lēcēja bračka ar savu partneri (ir gan laba saspēle, gan jestri joki, gan viss pārējais, kas nepieciešams šādām epizodēm) un visnotaļ pieklājīgā līmenī noturētā interese par nolekšanu (būs vai nebūs?).

Filmas vērtējums: 7/10
Citu filmu vērtējumi ir atrodami kino sadaļā.

Nosaukums: Rekless. Spoguļpasaule
Autors: Kornēlija Funke
Izdevniecība: Zvaigzne
Gads: 2011
Lappuses: 382

Par grāmatu-
Jākobs Rekless ir parasts pusaudzis, kurš, skumdams par pazudušo tēvu, viņa istabā nejauši atklāj pasauli aiz spoguļa. Pasauli, kurā mīt Pasaka.
Tā kā šobrīd pasaka notiek īstenībā, tad tā negarantē laimīgas beigas. Tāpēc Jākobs visus šos gadus apmeklējot Spoguļpasauli, uzmanās, lai viņa jaunākais brālis par to neuzzina. Tomēr reiz viņam misējas un Spoguļpasaulē nokļūst arī viņa jaunākis brālis Vils, kuru ķer Tumšās fejas lāsts. Tagad Jākobam ir jāsteidzas, lai izglābtu savu jaunāko brāli, kura ādu pamazām pārklāj nefrīts un tuvina viņu Tumšās fejas kareivju- goilu rindām


Grāmata ”Rekless. Spoguļpasaule” ir pamatīgs pasaku koncentrāts- man liekas, ka ikviens tur var atrast ko tādu, ko lasījis vai dzirdējis lasām priekšā no bērnības pasaku grāmatām.

Sākot jau ar abiem brāļiem- domāju, ka ne tikai viņu vārdi- Jākobs un Vils, liek domāt, no kā mums visiem zināmie brāļi Grimmi varētu būt smēlušies iedvesmu saviem darbiem.

Un Spoguļpasaulē, kurš no jauna, bet kurš atkārtoti, varēs sastapt vairākus tēlus un atribūtus, kas lasītājam ļaus iejusties pašu brāļu ādā- Princese Zeltmate, galdiņ klājies, runga no maisa, raganas piparkūku namiņš, Ērkšķrozītes pils, fejas, rūķi…. un goili.

Pēdējos es nevaru atminēties manījam kādā pasakā iepriekš, bet tas nav būtiski- Spoguļpasaule ir fantāziju zeme un tur viss ne tuvu nav izdibināms un izfantazēts. Nešaubos, ka atklājumu pietiks vēl simts un vairāk brāļiem Grimiem.

Goili ir būtiska grāmatas ‘’Rekless.Spoguļpasaule’’ sastāvdaļa- tie ir kareivji, kuru āda ir no akmens. Un viņu rindas papildina citi goili, kuri agrāk bijuši cilvēki, bet tos ķēris Tumšās fejas lāsts. Tāpat kā Jākoba jaunāko brāli Vilu…

Tā kā pasaku zemē viss ir iespējams, pat izglābt no lāsta varas savu brāli, tad Jākobs ar savu uzticamo draudzeni Lapsu steidz glābt Vilu. Citādi viņam būs jāpaliek Spoguļpasaulē pavisam. Bet Jākobs jau šajā spoguļa pusē ir pazaudējis savu tēvu, tāpēc viņš dara neiespējamo pat pasaku valstībā- viņš grib uzvarēt neuzvaramo Tumšo feju. Šī cīņa drīzāk sola nāvi nekā uzvaru, bet Jākobs neatkāpsies- viņam Spoguļpasaulē pavadīto gadu gaitā ir ne tikai sabiedrotie, bet arī ieroči, kas ļaus ja ne uzvarēt, tad vismaz sasniegt mērķi.

Kā jau visas bērnības pasakas, arī ”Rekless. Spoguļpasaule” lasās apbrīnojami viegli un ar labu devu azarta. Un vienīgais grāmatas mīnuss šķiet tās plānumā, jo pēc izlasīšanas prasījās vēl kādas cīņas, vēl kādus burvju ieročus, vēl kādus ienaidniekus…. Jo ir taču tik patīkami ar labu grāmatas palīdzību atgriezties bērnībā.

Grāmatas vērtējums: ★★★★★★★★★☆ 

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.

Oriģinālnosaukums: The Double
Valsts: ASV
Žanrs: Drāma/Krimināla
Režisors: Michael Brandt
Lomās: Richard Gere, Topher Grace, Martin Sheen, Tamer Hassan, Odette Annable
Gads: 2011

Par filmu-
Pēc ASV kongresmeņa slepkavības CIP nojauš, ka atgriezies viņu vecais paziņa- VDK laiku spiegs ar iesauku Kasijs, kurš tika uzskatīts par mirušu. Tāpēc viņi ir spiesti vērsties pie sava atvaļinātā aģenta, kurš ilgus gadus dzina pēdas Kasijam un ieliekot viņam pāriniekos jaunu un apķērīgu aģentu, CIP cer uz ātru rezultātu.

Pirms kārtīgas spiegu filmas nolēmu palūkoties uz mazāk pretenciozu mākslu ar, nu jau veco, Ričardu Gīru galvenajā plānā. Aktieris viņš nav slikts un it sevišķi pēc Malika Days of Heaven noskatīšanās, man viņa spēle sāk iepatikties. Tikai šoreiz laikam jāsaka, ka iegrābos. Ne gluži līdz elkoņiem, bet tuvu tam.

Stāsts ir par mūžseno naidu starp amerikāņu un padomju slepenajiem dienestiem, kur vieni sūta spiegus pie otriem un otri vervē darboņus no pirmajiem. Un tad mainās. Iefiltrē, slepkavo, maisa gaisu un gala beigās tu vairs nezini vai var uzticēties pat savai vecmāmiņai.

Jau pašā filmas sākuma posmā skatītājiem ļauj skatīt vaigā ļauno Kasiju un tas izrādās neviens cits kā CIP aģents Ričarda Gīra personā, kuram nu jātiek galā ar spēju pārliecināt, ka viņš var būt gan aukstasinīgs ļaunais kaklu pārgriezējs, gan pārliecinošs šī paša kakla griezēja meklētājs.
Nesanāca…

Nē, nu ļaunais viņš bija tīri labs (kādu laiku), bet tā īsti darboties abās frontēs viņam nepadevās. Īsti labs palīgs viņam nebija arī jaunais kolēģis. Protams, var jau lielu daļu vainas uzvelt filmas pliekanajam scenārijam un režisora pirmās filmas kucēnu slīcināšanai, bet tas nav attaisnojums.

Režisoram, lai arī šī ir pirmā filma, tomēr roka tika pielikta (scenārijam) pie tādām filmām kā Vilciens uz Jūmu un Meklēšanā. Tāpēc arī no šīs filmas (kur arī roku pielicis pie scenārija) varēja /vajadzēja gaidīt ko pārliecinošāku. Vismaz no abiem aktieriem to varēja izspiest.

Tuvu pie beigām jau mani pārņēma nojauta, ka nupat, nupat būs kāds smalks savērpums vai tikpat smalks sižeta pagrieziens, kas filmai nedaudz ļautu pacelties virs viduvējības, jo neba nu pa velti ļaunais tika atklāts filmas sākumā, bet…. bet nekas dižs nepagriezās.
Rezultātā sanāca viduvēja filma ar nozelētu sižetu un neizmantotu aktieru potenciālu.

Filmas vērtējums: 5/10
Citu filmu vērtējumi ir atrodami kino sadaļā.

Nosaukums: Stroika ar skatu uz Londonu
Autors: Vilis Lācītis
Izdevniecība: Mansards
Gads: 2010
Lappuses: 197

Par grāmatu-
Par latviešu viesstrādnieka gaitām Lielbritānijā.

Grāmatas pirmais izdevums piedzīvoja gan labu piekrišanu no lasītājiem, gan tikpat labu patikšanu kritiķiem. Tādēļ loģisks ir tikai tās atkārtots izdevums. Priecē arī tas, ka grāmata iesoļo arī nākamajā fāzēs- nule kā iznākusi audiogrāmata (ierunājis Vilis Daudziņš) un tūlīt arī būs izrādes.
Un arī autors kaļ dzelzi neatejot no kases- jau ir iznācis otrais stāsts (Pamodināt Lāčplēsi) par Lielbritānijas viestrādnieku šarmanto dzīvi.

Tas parāda, ka mums jau sen vajadzēja šādu jautru stāstu, kas nāk no tautas. Bez augstām morāles normām un dziļdomīgi depresīviem zemtekstiem. Ar vienkāršiem, bet tajā pat laikā izsmalcinātiem epitetiem. Grāmata, ka ļauj ja ne iesmieties, tad vismaz ieķiķināties noteikti.

Par to ķiķināšanu es nopietni- bija reizes, kad grāmata lika man skaļā balsī smaidīt, jo visam stāstam cauri ejošais traģikomiskums nevar atstāt vienaldzīgu. Un šis traģikomiskums tur ir biezā slānī- skarbi apstākļi aizbraucot, skarbi apstākļi meklējot darbu, skarbi apstākļi atrodot darbu…. bet tajā pat laikā tur visam pa virsu var just autora dzīvesprieku, jo nekur nav žēlošanās, bet pamatīga humora dzirksts visu šo atceroties/izdomājot.

Jāpiezīmē, ka uz beigām ar humoru mazliet tika pārsālīts- pamazām sāka traucēt pārlieku lielā autora vēlme likt lasītājam ķiķināt visu laiku. Un arī kriminālā piešprice vairāk izskatījās no citas sērijas nākusi.

Lai vai kā- lasītājam tiek piedāvāts labs stāsts, kurš var būt gan izdomāts, gan arī patiess. Abi varianti ir iespējami un iznākums no tā nemainās- grāmata ir novietojama jautro grāmatu plauktā, blakus Šveikam, Trīs vīriem laivā un tamlīdzīgiem garastāvokļu uzlabotājiem.

Grāmatas vērtējums: ★★★★★★★★★☆ 

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.

Oriģinālnosaukums: The Descendents
Valsts: ASV
Žanrs: Drāma/Komēdija
Režisors: Alexander Payne
Lomās: George Clooney, Shailene Woodley, Amara Miller, Nick Krause, Patricia Hastie
Gads: 2011

Par filmu-
Mets Kings ir ne tikai veiksmīgs jurists, viņš ir arī īpašnieks lielam zemes gabalam Havaju salās, kas interesē daudzus bagātus investorus. Īsi pirms izšķiršanās par zemesgabala pārdošanu Metjū sieva cieš negadījumā un nu viņam jāuzņemas rūpes gan par komā guļošo sievu, gan arī jāatrod kopīga valoda ar abām pusaugu meitām.

It kā jau bilde skaidrāka par skaidru- nule kā saņemtas piecas nominācijas Zelta globusam no kurām divas (pašai filmai un Klūnijam) arī materializējās. Ja piebalso visiem tiem kuri uzskata Zelta globusu, kā priekšvēstnesi Oskariem, tad filmai ”Pēcteči” ir visai lielas cerības tikt arī pie zeltītā vīreļa statujas.

Filmas centrā ir kādas ģimenes drāma- kādā izklaides braucienā sieva izkrīt no motorlaivas un nokļūst komā. Tagad vīram ir ne tikai jādomā par darbu, kā viņš to darīja līdz šim, bet arī jāsāk rūpēties par jaunāko meitu, ko viņš nav darījis pēdējos gadus. Tāpat viņam ir jādodas uz kaimiņu salu pēc vecākās meitas, lai pieņemtu lēmumu- atslēgt savu sievu/māti no dzīvību uzturošā aparāta.

Pamazām ap šo traģēdiju izaug jauni stāsti- tēvs no savas meitas uzzina, ka mātei ir bijis mīļākais, un, ka abas meitas savus vārdu krājumus ir bagātīgi papildinājušas ar tādiem vārdiem un izteicieniem, par kuriem kauns nebūtu pat rūdītākam krievu matrozim.

Mets saprot, ka viņš ar savām abām meitām netiek galā. Viņa nepārtrauktā aizņemtība darbā ir atstājusi pamatīgu robu ne tikai starp laulātajiem, bet arī starp bērniem.

Pēkšņi uzzinātais jaunums par sievas mīļāko, satuvina tēvu ar meitu, kuri nolemj viņu sameklēt. Tālāk, nomainot drāmu ar komēdijas elementiem, parādās neliels detektīvs (ar komēdijas piegaršu). Un pēc tam finiša taisne- bez pārspīlēta dramatisma, bezjēdzīgas runāšanas vai citiem kinoliekumiem. Viss ir tieši tā kā vajag.

Klūnija labā aktierspēle nepārsteidz. Tas viņam izdodas vairāk vai mazāk visās filmās. Patīkami pārsteidza Klūnija varoņa vecākā meita- ieguvusi kārtīgu rūdījumu televīzijas formātā, viņa labi (pat ļoti labi) sevi parādīja šajā filmā- no gražīga skuķa, kura neieredz savu papucīti viņa nodemonstrē gan sirdi sažņaudzošu izmisumu baseinā, gan niknumu paziņojot tēvam par viņas un mātes strīda iemelu. Labi sanāk meitukam.

Arī Roberts Forsters sevi parādīja nīgra večuka lomā, kurš visnotaļ smieklīgi ieliek labo āķi mazmeitas draudziņam (kurš to bija pelnījis).
Jā, un Klūnija kross pie kaimiņiem ar bija traģisma, izmisuma un neliela humora simbiozes paraugs.

Pat ja kāds ir imūns pret visām kino nominācijām, balvām un šūmi ap Oskaru pasniegšanu, šī filma ir jāredz. Dēļ labā režisora darba (kurš jau savulaik ticis pie Oskara kā scenārists), dēļ aktieru labā veikuma, dēļ sirsnības, dēļ Havajas mūzikas un dabas, dēļ nožēlas, dēļ spējas pārkāpt vairakkārt sev pāri un dēļ spējas atrast un nepazaudēt sevi starp nebūt ne vieglajiem pārbaudījumiem.

Filmas vērtējums: 10/10
Citu filmu vērtējumi ir atrodami kino sadaļā.

Svētdien sanāca nobraukt garām visām abām Jūrmalas Nestes tankštellēm un varēju ar savu aci novērtēt, ka Kauguru Neste ir savus 2 santīmus patīkamāka nekā Lielupes Neste (runājot par dīzeli. Par benzīnu nepiefiksēju). Pēdējai bildi neuztaisīju, jo braucot garām īsti negribējās dalīt uzmanību ar fokusa ķeršanu un braukšanu, bet bija kādi 0,96…Ls
Laikam pie vainas ir Rīgas tuvums- jo tuvāk galvaspilsētai, jo cenas cipariem ir tendece pieaugt.

Protams, 2 santīmi nav tik būtiska starpība, bet, ja tas (pieļauju, ka tā arī ir regulāri) ir katru dienu un cauru gadu? Ja sanāk braukt gar lēto DUSu un tur arī pamatā pildīties, tad sava kabatasnaudas tiesa priekš sīča ietaupās (vai nedēļas cigarešu norma, vai pāris četrpakas, vai kas nu kuram labāk rēķinās).

Tāpēc, tīri sportiskas intereses pēc- vai jūs ievērojat cenu starpību un izvēlaties lētāko variantu vai tomēr nešķirojat Neste dārgāka, Neste lētāka vai Statoils?
Un kā citās pilsētās/miestos- arī Neste no Nestes atšķiras?

Šoreiz uzdevums ir video- jānosaka, vai un ko Jūrmalas pašvaldības busiņš dara nepareizi.

Pieļauju domu, ka ne tikai Jūrmalas iezemieši zina šo vietu, bet arī lielais vairums pilsētas ciemiņu- tas ir pie Dubultu dzelzceļa stacijas, kur dažus gadus atpakaļ aizliedza labo pagriezienu uz Blaumaņa ielu (labajam pagriezienam jāpabrauc daždesmit metrus uz priekšu).
Vismaz mikriņos braucošie gan jau to vietu zina- tur mikriņi arī taisa kreiso pagriezienu, lai apstātos pie Dubultu stacijas esošajā stāvlaukumā.

Vēl tik piebildīšu, ka dubultā nepārtrauktā līnija tur (nedaudz uz priekšu) pāriet vienā un raustītā līnijā, lai no labajā pusē esošās izbrauktuves braucošie varētu griezt pa kreisi (Rīgas virzienā), tā kā par to municipāļu busiņam var nesiet bumbas.

Nosaukums: Nazis, ko neatlaist
Autors: Patriks Ness
Izdevniecība: Zvaigzne
Gads: 2011
Lappuses: 454

Par grāmatu-
Tods Hjūits skaita atlikušās dienas, kad viņš kļūs par vīru. Vēl palicis nepilns mēnesis līdz Toda četrpadsmitajai dzimšanas dienai. Četrpadsmit gadi, kurus viņš nodzīvojis uz šīs dīvainās planētas. Planētas, kur kaut kāds nezināms bacilis nonāvēja visas sievietes un vīriešu, kā arī visu dzīvo radību domas padarīja dzirdamas. Padarīja par Troksni.
Īsi pirms savas dzimšanas dienas Tods sajūt klusumu. Klusums, kas liek Todam bēgt no dzimtās pilsētas un uzzināt šausminošo patiesību par planētu un tās jaunajiem iemītniekiem.


Patrika Nesa grāmata ”Nazis, ko neatlaist” ir pirmā grāmata no triloģijas ”Haosa spēle”. Pirmā daļa no jaunās pasaules uz kuru devās tūkstošiem cilvēku labākas dzīves meklējumos. Pasaules, kurā pirms gandrīz četrpadsmit gadiem parādījās zēns vārdā Tods Hjūits. Pēdējais zēns visā pilsētā. Visi pārējie jau ir vecāki par četrpadsmit gadiem un kļuvuši par vīriem.

Tods neatceras savu māti. Arī citas sievietes viņš neatceras, jo tās visas gāja bojā. Jau kopš mazotnes viņam tiek stāstīts un stāstīts par šausminošo bacili, kas nogalināja visas sievietes. Par šausminošajiem ēnkājiem, kas uzsāka karu ar cilvēkiem. Par Troksni, kas nevienam neļauj paturēt savas domas pie sevis, jo domas ir dzirdamas. Simtiem dzirdamu domu lidinās pilsētā un rada Troksni.

Grāmatas sākums ir mānīgs. Vismaz man tāds sanāca, jo biju gaidījis, ka aizraus no vāka līdz vākam. Aizrāva, tikai nedaudz vēlāk, jo pirmajās daždesmit lappusēs neuztvēru to jaunās pasaules burvību.
Bija tik Tods Hjūits, Mančijs (viņa suns) un Troksnis. Kad vēlāk Tods sastapa meiteni un viņas klusumu (cilvēks bez Trokšņa!), tas izmainīja viņa dzīvi un manu lasīšanas aizrautību- no ”es vēl iesildos” uz ”lasu, mani šodien netraucēt”.

Ja es vēl varētu nedaudz piekasīties personāžu raksturojumam (prasījās nedaudz spilgtākus tēlus), tad pasaule viņam sanāc pa pirmo- visu ceļojuma laiku ne mirkli nebija tā, ka attēls kļūtu melnbalts vai nesalasāms. Visu laiku acu priekšā kā krāšņā filmā viens pēc otra nomainās kadri, kas lasītājam ļauj redzēt cik krāšņa ir jaunā pasaule un kādi ir cilvēku mēģinājumi kolonizēt to.

Gan lasot, gan izlasot līdz beigām man pa galvu visu laiku jaucās neatbildēti jautājumi- Kāpēc šā? Kāpēc tā? Un kāpēc ne šā vai tā? Pamatā jau visu laiku pa galvu maisījās jautājums- nu kāpēc gan viņi neizmantoja laivu un upi. Ātrāk, vieglāk un, pats galvenais- varētu iebāzt savu galvu zem ūdens, kad sajustu pakaļdzīšanos. Troksnis taču zem ūdens nebūtu Troksnis?

Droši vien tāpēc, ka tad tā būtu pavisam cita grāmata ”Nazis, ko neatlaist” un var jau būt, ka visas atbildes vēl tikai sekos, jo grāmata taču nebeidzās. Tā ir tikai pirmā daļa.

Cienu autora viedokli, un, lai arī manas domas šur tur nesakrita, uzskatu, ka Patrikam Nesam izdevies radīt aizraujošu lasāmvielu trīs (es ceru, ka visas trīs daļas būs vienlīdz labas) grāmatu garumā. Katrā ziņā ar interesi gaidu nākamās daļas.

Grāmatas vērtējums: ★★★★★★★★☆☆ 

Citu grāmatu vērtējumus var atrast grāmatu sadaļā.