Manās rokās nonāca daži eksemplāri ar paveciem laikrakstiem ”Rīgas Kinoekrāni”. Avīze pati ir plāna un ceturto daļu no tās aizņem kinorepertuārs, kur smuki parādīti visi Rīgas un Jūrmalas kinoteātri ar tur demonstrētajām filmām. Konkrētais laikraksts ir 1969.gada.
Tad lūk- vai kāds atceras kur bija un/vai kā saucās šie kinoteātri?
Pieļauju domu, ka Rīgas un tās apkaimes iedzīvotājiem vēl atmiņu kambarīšos šāda informācija būs atrodama.
Konkurss bez dziļas domas un gruntīgas balvas. Vienkārši tāpat- katram priekš sevis un kopīgam sentimentam.

Tātad- nosaukums vai adrese (vecā vai tagadējā):

1.Kinoteātris- Suvorova ielā 1.
2.Kinoteātris- Kirova ielā 61.
3.Kinoteātris- ”Pionieris”
4.Kinoteātris- ”Aina”
5.Kinoteātris- ”Komjaunietis”
6.Kinoteātris- ”Blāzma”
7.Kinoteātris- Lāčplēša ielā 52/54
8.Kinoteātris- ”21.jūlijs”
9.Kinoteātris- ”Gaisma”
10.Kinoteātris- Linarda Laicena ielā 44
11.Kinoteātris- ”Sarkanā Ausma”
12.Kinoteātris- ”Aurora”
13.Kinoteātris- Duntes ielā 29/31
14.Kinoteātris- Ļeņina ielā 428-a
15.Kinoteātris- 21.jūlija laukumā 2
16.Kinoteātris- ”Kosmoss”
17.Kinoteātris- ”Zvaigzne”
18.Kinoteātris- Maskavas ielā 108/110
19.Kinoteātris- ”Udarņik”
20.Kinoteātris- ”Liesma”
21.Kinoteātris- ”Dzintarpils”
22.Kinoteātris- Kalnciema ielā 104
23.Kinoteātris- Ļeņina ielā 197
24.Kinoteātris- ”Dzeržinska kultūras nams”
25.Kinoteātris- Ziemeļblāzmas ielā 36
26.Kinoteātris- Celtnieku klubs ”Lāpa”
27.Kinoteātris- ”Banga”
28.Kinoteātris- ”Atpūta”
29.Kinoteātris- ”Vētra”
30.Kinoteātris- ”Nākotne”

Laba ziņa visiem elektronisko grāmatu īpašniekiem- Troņu spēle ar visiem līdz šim iznākušajiem turpinājumiem (un gan jau arī ar tiem, kas vēl būs) latviešu valodā, nu ir pieejami arī elektroniskā veidā. Būs gan vieglāka līdznēsāšana, gan nevajadzēs uztraukties par neietilpīgiem plauktiem.

Elektroniskās grāmatas iespējams iegādāties izdevniecības Whitebook.lv interneta veikalā un http://e-gramatas.lv/whitebook/.

P.S.
Pats ar nepacietību gaidu jūniju, kad iznākas otrā daļa Zobenu vētrai.

Kad biju mazāks, tad mammas mudināts, vienmēr vākoju lasāmās grāmatas. Vai tas bija kāds specvāks, no skolas grāmatām paņemtais vāks, vai biezāka papīra izlocījums, bet kaut kas grāmatai vienmēr bija apkārt.
Tad tas pārgāja. Nezinu vai pie vainas pusaudžu dumpīgums, vai nāca apgaismība, ka nu neesmu vairs cūcīgs, vai vienkārši slinkums.

Pavisam nesen, kad lasīju Zvaigznes izdotos ”Divpadsmit krēsli”, tad piefiksēju, ka nu jāatgriežas bērnībā- jāmeklē grāmatu vāki. Jo man ir niķis vienmēr staipīt līdzi grāmatu, ja ir kaut mazākā varbūtība, ka nāksies gaidīt. Pat ja nav tāda varbūtība, tad tāpat tiek ņemta grāmata. Ja nu varbūtība parādās?

Bet ”Divpadsmit krēsli” ir vizuāli tīri smuka grāmata (saturiski, protams, arī, bet par to citreiz) un šāda līdzstaipīšana nepavisam labi neausaucās uz tās eksterjeru. Tad nu pameklējot skapja tumšākajos nostūros izvilku dažus ādas vākus. Neliela piemērīšana un nu grāmata ir mazliet aizsargātāka pret līdzstaipīšanas sekām. Un atkrīt arī grāmatzīmes jautājums.

Sakarā ar visu šo augstākminēto, man tīri nevilšus sāka mocīt ziņkārība- kā citi rīkojas ar savu lasāmo grāmatu? Tas, ka staipa līdzi, par to šaubu nav. Tikai nekad neesmu tā īsti pievērsis uzmanību vākojumam (vai tā neesamībai). Tad kā- vākojam? Nevākojam? Nevākojam, jo slinkojam vai /cits variants/? Ja vākojam, tad kā un ar ko?

Man bērnībā nebija Lego. Es (tāpat kā vairums citi bērni) nemaz nezināju, ka dāņi šādus klucīšus ražo.
Toties man bija šāda kaste. Pa 8,50rbļ. Galvoju, ka no šīs kastes satura varēja izveidot mājas, kuģus, pilsētas, cietokšņus, mašīnas, šūpoles…. vēl garākie kluči lieliski noderēja hokeja spēlei. Vai zobeniem. Nelūza. Un derēja ilgi. Kamēr nenozaudē.

Jums taču ar tāda pat kaste ir/bija mājās?

Oriģinālnosaukums: Легенда №17
Valsts: Krievija
Žanrs: Drāma/Biogrāfija
Režisors: Николай Лебедев
Lomās: Данила Козловский , Олег Меньшиков, Владимир Меньшов, Роман Мадянов, Светлана Иванова, Алехандра Грепи
Gads: 2013

Par filmu-
1972.gada 2.septembrī notika visas hokeja pasaules gaidītākais notikums- uz ledus satikās vairākkārtējie pasaules čempioni PSRS izlase un NHL līgas profesionāļi Kanādas izlase. Ja no sākuma, pat PSRS sporta funkcionāri, neticēja, ka PSRS spēs iemest kaut vienus vārtus, tad jau pēc spēles visa pasaule zināja PSRS izlases spēlētāju ar 17.numuru- Valēriju Harlamovu.

Kad vēl labāk skatīties filmu par hokeju, ja ne Pasaules čempionāta laikā! Mūsu izlase pārāk bieži nelutināja ar skaistām uzvarām, tāpēc bija jāpaskatās kā spēlēja hokeju vēl tad, kad NHL profesionāļus uz pasaules čempionātu nelaida.

Taisnību sakot, arī filma mūs ar hokeju pārāk nelutināja- bija atsevišķas epizodes uz ledus, bet tomēr šis bija stāsts par hokejistu. Hokejistu, kurš spēja būt ne tikai talantīgs, bet arī spītīgs. Un tā īsti nevarēja saprast- kura īpašība viņam vairāk palīdzēja kļūt par leģendu.

Protams, filma caur un caur ir kinonodeva krievu pašapziņas celšanai. Bet no otras puses- ja jau ir par ko filmēt filmas, tad jau vienalga cik propogandisks ir iznākums. Un šoreiz (neskatoties uz to pašapziņas pacelšanu) bija patiešām jauki vērot tā laika sporta un sportista maizes cieto garozu. Katrā ziņā filma atmosfēriski ierāva gan tajā laikā, gan hokejā. Pat tik ļoti, ka pēc noskatīšanās nagi niezēja sameklēt internetā Harlamova dzīvesstāstu, viņa iemestās ripas Kanādas izlasē un arī pašus kanādiešus, kuri filmā bija attēloti tuvu sniega cilvēkiem- lieli, mataini, bakenbārdaini un dusmīgiem ģīmjiem. Īstenībā tik traki jau nebija, bet galu galā- kurš tad taisīja šo filmu?

Par pārējo- pats Harlamova tēlotājs (tas pats puika, kurš tēloja gadus četrus atpakaļ iznākušajā filmā ”Mēs no nākotnes”) visu izdarīja kā nākas. Pat vizuāli izmainījās (vismaz man tā likās). Tik nezinu kas tur pie vainas- kameru maiņas (filmēts tika gan uz 16mm, gan 35mm, gan ar digitālo kameru), datorgrafika vai vienkārši likšanās, bet Harlamovs atšķīrās no Krievijas jaunieša un no Kanādā spēlējošās zvaigznes.

Stāsts par PSRS hokeja zvaigzni bija gluži labi pasniegts- gan pats hokejists attēlots gana pārliecinoši, gan CK partijnieku spēlītes, gan Tarasova trenēšanas metodes, gan Superlīgas dzimšana. Bija labi. Patiešām.

Filmas vērtējums: 8/10
Citu filmu vērtējumi ir atrodami kino sadaļā.

Zdrastvuiķe! Mi iz blabla bla i hateļi… Mans ”Labdien!” nedaudz piebremzēja divu jaunu meiteņu runas plūdumu. Precīzāk, piebremzēja vienas meitenes runāšanu, jo otra, kā neatkarīgais novērotājs stāvēja pāris soļu aiz muguras un nepacietīgi ķibināja rakstāmo. Darba dalīšana- viens runātājs, otrs darītājs.

Parasti šādām sarunām man laiks neatrodas, bet šoreiz nolēmu paskatīties kas būs tālāk un kā saruna ritēs- pārslēgsies uz latvisko kanālu, būs bilingvālais dialogs, un gala beigās- kāda būs šīs sarunas jēga.

Visu cieņu- meitene pārslēdzās uz latviešu valodu. Pamocījās jau mazliet, bet no lapiņas jautājumi lasījās visnotaļ raiti. Tikai ar manu atbilžu uzklausīšanu tā lāga nevaicās, jo uz maniem nenoteiktas pārdomu pilniem ”…nūūū, man liekas, ka… emmm”, meitene tik pamāja ar galvu un – jā, jā. Un aiziet nākamais jautājums.
Man jau vienalga ko viņa tur saķeksē, man interesē kuram politiskam spēkam pēkšņi sainteresējās mans viedoklis. Un kāpēc?
Lai gan nebija jau grūti saprast pēc tā pirmā – Zdrastvuiķe!

Lai manas šaubas par šīs aptaujas politisko partiju piederību izklīdinātu, tad jautājumi nāca ar īpašu uzsvaru: Kuru politisko partiju jūs gribētu redzēt kā blablabla? Atbilžu varianti- SASKAŅAS CENTRU; (un tālāk seko klusi nobubinātie pārējie varianti) zaļo un zemnieku savienību; uz priekšu Latvija;….

Tad nākamais jautājums, un atkal tā pat uzsvērtie atbilžu varianti- SASKAŅAS CENTRS; un pārējās nobubināmās partijas.

Un uz beigām vēl, kā glaunā restorānā pasniedzot fazānu stilbiņu želeju ar dzērveņu mērci un marinētiem pekanriekstiem, meitene no azotes velk ārā žurnālveidīgu bukletu un nedaudz vainīgu sejas izteiksmi, paziņo, ka latviski šādi bukletiņe neesot, bet te varot iepazīties ar … tālāk viņas centienus iepazīstināt mani ar kaut kādu Saskaņas Centra kandidāti tika aprauti ar manu frāzi- krieviski nelasīšu! Nūū, tad neko. Visu labu.

Izskatījās, ka meitenes bija priecīgas, ka tika vaļā no neīstā elektorāta.

Otra šāda aptauja tika piedzīvota šodien pie Jūrmalas Mūzikas skolas- mani apturēja divas meitenes un apjautājās- kas, manuprāt, būtu jāuzlabo Jūrmalā? Kamēr saminstinājos, lai varētu sarindot visu to, ko vajadzētu uzlabot, tikmēr sapratu, ka tā saruna ievilksies. Tāpēc prasīju konkretizēt- ap ko lieta grozās?

Nākamais jautājums jau bija gana vienkāršs- vai pašvaldībai vajadzētu turpmāk apmaksāt mācības Jūrmalas Mūzikas un Mākslas skolās? Nu, protams- kādu gan vēl jautājumu var uzdot vecākiem pie Mūzikas skolas un kurš gan vecāks negribētu savu bērnu sūtīt skolā bez ikmēneša maksājumiem no ģimenes budžeta. Atbildēju, ka priecātos par šādu iespēju.
Tad nu meitene man sniedza pildspalvu un lapu, kur man bija jāparakstās, ka meitene mani ir nointervējusi. Grasījos atdot rakstāmo, bet meitene man atbild, ka tas paliekot man par piemiņu.
Jau uz mēles bija jautājums, kurš politiskais spēks šoreiz ”interesējās” par manu viedokli, kad pamanīju, ka uz šo jautājumu man atbild uzdāvinātās pildspalvas apdruka- Gatis Truksnis.

Laikam šoreiz topošajiem deputātiem ir svarīgi parādīt, ka viņiem ir svarīgs jūsu viedoklis. Pie reizes parādīt ka viņi ir. Un vēl pie reizes parādīt ka viņiem rūp jūsu rūpes. Ja nu kāds tam visam notic?!

Šāds, virsrakstā paustais vēstījums, man iešāvās galvā, kad šodien ap 14:00 stāvēju satiksmes sablīvējumā Rīgā uz Valdemāra un Raiņa bulvāra stūra. Proti, dažiem izdodas lēni braucošā auto plūsmā radīt citiem (un sev ar droši vien) papildus stresu, bet tas, ka nemāk vai negrib pienācīgi uzvesties. Un tas liek domāt, ka ir jāmāca.

Pats stāsts jau nav ar nekādu dižo vērienu, bet tomēr.

Raiņa bulvāris slēgts (kaut kāda iemesla dēļ nelaiž iekšā auto) un viens vīriņš no Rīgas satiksmes (laikam) zaļā vestē nepaguris mēģina regulēt lielo autobusu apgriešanos krustojumā. Viņam piepalīdz divi policisti.

It kā jau nekas īpašs- iznāk abi policisti krustojumā un abi paceļ roku augšā. It kā visam jābūt skaidram, bet… bet tomēr nē. Tā kā autovadītājiem bija zaļais, tad daži izdomāja, ka jābrauc (ielīda krustojumā), neskatoties, ka vīriņi ar zaļajām vestēm jau tur atrodas un rokas pacēluši.

Kamēr satiksmes vīriņš ar rāciju un žestiem griež apkārt autobusus, tikmēr zaļais iedegās gājējiem. Un ko gājējs? Protams, soļo pāri. Neskatoties uz policista izbrīnīto skatienu un pacelto roku gaisā.

Jā, nedaudz vēlāk policisti rokas nolaida, bet fakts jau nepazuda- masveida noteikumu pārkāpšana, kas, spriežot pēc gājēju ģīmjiem, nemaz netika apjēgta.

Ja vēl gājēju iešana pāri krustojumam pie aizliegtā signāla bija saprotama (skolā satiksmes noteikumus nemāca un ja jau ir gājējs, tad varētu nebūt arī zināšanas par satiksmes noteikumiem), tad nesaprotama bija kāda indivīda pīpināšana, tā cenšoties izrādīt savu nepatiku, ka policists nelaiž tālāk satiksmi (nav joka lieta apgriezties lielajam garmoškas autobusam ierobežotā vietā). Mistiski neizprotama rīcība.

It kā jau bija sastrēgums un neparedzēti apstākļi, kuriem it kā vajadzētu motivēt visus uz vienotu un prātīgu rīcību, lai sarežģītākā situācijā visi tiktu pēc iespējas vieglāk un ātrāk cauri. Bet vienai daļai kaut kā nesanāca.
Nešaubos, ka pat viena mācību stunda nedēļā šo situāciju būtiski uzlabotu. Vismaz skolnieku vidū. Vēlāk jau viņi savus vecākus un opīšus ieregulēs.

62. Satiksmes regulētāju signāliem ir šāda nozīme:

62.3. roka pacelta augšā – transportlīdzekļiem braukt un gājējiem brauktuvi šķērsot aizliegts, izņemot šo noteikumu 65.punktā minētos gadījumus.

Bandinieks/Pawn
Normāli aktieri normāli samudžinātā filmā par labajiem un ne tik labajiem noziedzniekiem, kā arī ne tik labajiem policistiem, bet…. bet gala beigās sanāca tāds plānā ekrāna urbēju kino.
Vērtējums 6/10

Zagļi/The Thieves/Dodookdeul
Lai arī nekas diži oriģināls un pārsteidzošs šajā Dienvidkorejas bandītfilmā nebija, tā man patika. Bija sava rozīnīte, lai arī tā pati lielā zagšana neiznāca tik liela kā cerēju.
Vērtējums 8/10

Sargs/Le guetteur
Aprīlī laikam biju vairāk kritis uz laupīšanām. Arī šoreiz franči izdomāja labu recepti kā apzagt to, kam daudz naudas. Bet sanāca tāds samērā viduvējs franču kino, lai gan potenciāls bija liels. Un cerības arī.
Vērtējums 6/10

Autobraukšanas kursi/Driving Lessons
Gribēju sirsnīgu britu filmu, kur visam pa vidu varētu paķiķināt, bet… sirsnīgi bija, paķiķināt gluži nesanāca un gala beigās varētu teikt, ka sanāca tāds mierīgs skatāmais. Acis atpūtinot der.
Vērtējums: 7/10

Metro/Метро
Kas gan notiks, ja metro līnijā ielīs tā pavairāk ūdens? Pareizi- būs liela šmuce. Krievi nolēma pasniegt šo šmuci ar vērienu- čupa līķu metro bremzēšanā, čupa līķu ar elektrību, vēl kāds biškucis ar visu pārējo. Un beigās viss ir labi un nezuticīgā sieviete izvēlas to, par kuru vairāk uztraucās.
Jā, skatoties ar mazliet sanāca uztraukties, lai gan viss bija pārāk štancēts.
Vērtējums: 6/10

Deja vu
Filma, kur viss ir tik pašpietiekams, ka to ik pa laikam var pārskatīt vēl un vēl. Labs stāsts, labi aktieri (protams, D.Vašingtons), laba fantastika. Vienā vārdā- labafilma.
Vērtējums: 10/10

Ekskursanti/Sightseers
Melns britu kino par kempera ceļotājiem, kuriem viss piegriežas tik tālu, ka viņi nolemj pārmācīt sliktos (ok, nebija tur slikto) ar nonāvēšanas paņēmienu. Mīļi!
Vērtējums: 8/10

Ben X/ Ben X
Skarbs un mazliet patiess stāsts par zēnu, kuram ir autisms. Un viņa apkārtējiem cilvēkiem, kuru dēļ Bens labāk izvēlas savu pasauli saistīt ar datorspēli.
Vērtējums: 10/10

Aizmirstība/Oblivion
Kārtējais stāsts par to, ka nākotne nav rozēm kaisīta. Un nav arī tā, ka būtu viegli pateikt- patika vai tomēr nē. It kā patika, pat neskatoties uz to, ko varētu saukt par haltūru (ne tajā labākajā nozīmē).
Vērtējums:8/10

Humanitārās zinātnes/Liberal Arts
Sirsnīgs, smieklīgs un visnotaļ labi izdevies kino par draudzību, studentu dzīvi, lasīšanu un mīlestību.

Vērtējums: 9/10

Heat
De Niro, Pačīno, Kilmers. Un daudz naudas. Un daudz līķu. Un daudz laba kino. Laiks, kad uz ekrāna cilvēki savu vietu datoriem vēl nebija atdevuši.
Vērtējums:10/10