Dzīve bez zārka klētsaugšā.
Izdomāju, ka 29.februāris ir labs datums, lai parunātu par nāvi un kapiem. Tā mierīgi un filozofiski.
Kādu laiku atpakaļ rakstīju par lēmumu kļūt par orgānu donoru. Te viena otra doma varētu arī pārklāties.
Savā mūžā esmu piedalījies grūti saskaitāmās bērēs, nesis vairākus zārkus ar radiniekiem, kaimiņiem, kursabiedriem. Bēris ciet bedres, slāpējis sevī asaras un jautājumus ”kāpēc?!”, ēdis bēru mielastus un klausījies pavadošajās runās. Arī devies uz kapusvētkiem, svecīšu vakariem vai vienkāršām kapu kopiņu apkopšanām.
Tas viss pamazām manī nostiprina pārliecību, ka tā ir absolūti nevajadzīga padarīšana. Lai piedod man kapu fanāti, bet es te runāju tikai par savu uzskatu un nav man doma mainīt pasauli šajā jautājumā (tā piebilde, lai apslāpētu kādu kareivīgu opozicionāru, ja nu tāds pēkšņi rastos). Labi saprotu, ka tās kādam ir tradīcijas, goda izrādīšana un kas tik vēl ne. Bet manā uztverē tas viss ir nevajadzīgs atavisms no kura jau sen būtu laiks šķirties.
Cilvēku kļūs vairāk, bet mirst viņi tāpat un līdz ar to nākas vai nu paplašināt kapsētas vai arī ierīkot jaunas. Vienkārši sakot- aizņem zemes platības ar kauliem. Tad vēl nāk aizsargjoslas, koku izciršana, iežogošana….
Šiki zārki, ziedu kalni, vainagu rati, cēlas runas, gari galdi, smagi pieminekļi…. tas viss nav tik daudz mirušajam, cik palikušajiem. Pienākuma apziņai, izrādei vai sirdsapziņai. Nezinu, bet joprojām nevaru atrast sevī domu, ka tas būtu vajadzīgs. Ja nu vienīgi apbedīšanas kantoriem, kuriem klienta šikāka līšana zem velēnas, nozīmē patīkamāku rēķina izrakstīšanu.
Un vēl uzspiest savu kaulu apčubināšanu dzīvi palikušajiem radiniekiem, kuriem gan jāsamaksā gada maksa par kapavietu, vismaz reizi gadā jāierodas apkopt kopiņu, atnest kādu ziedu! Kam tas vajadzīgs? Teiksiet, ka tas vajadzīgs, lai atcerētos, pieminētu un tā prasa tradīcijas? Nu nez, ja vienīgā atmiņa par tevi no palicējiem ir tava kapavieta, tad vēl jo mazāka jēga ir tev viņus apgrūtināt ar savu atdusas vietu.
Ja sevī nerodi vēlmi kļūt par orgānu donoru vai arī jūti, ka tādu hlamu neviens pretī neņems, tad pastāv ļoti laba alternatīva izlaist sevi caur skursteni. Šo, ja mani izbrāķēs, es izmantošu. Un tad jau to pelnu sauju var mierīgi kaut kur izkaisīt zem kāda ogulāja vai skujeņa, ja tur augsnei pH pa lielu. Rakt to pelnu trauku zemē vai vēl trakāk- turēt uz kamīna dzegas, būtu vēl mazāk saprotamāka rīcība.
Ko es ar to visu gribēju sacīt?
Tikai to, ka tu (tavas mirušās atliekas) pēc nāves neesi nevienam vajadzīgs. Atlaid sevi un vēl vairāk atlaid savus radiniekus no pienākumiem rūpēties par puķdobi, kur pats esi par mēslojumu un dārza rūķu vietu ir aizņēmis tavs piemineklis. Dzīvē ir daudz patīkamāku nodarbju par radinieku, draugu, kolēģu kapu kopšanu. Gan jau kādā atceres dienā (piemēram, tavā dzimšanas vai nāves gadadienā) radinieki tevi atminēsies ar svecīti, bilžu vakaru, diapozitīviem vai vienkāršām sarunām par tevi.
Tev šodien tāds apcerīgs noskaņojums. :)
Bet tomēr piebilde. Ja augsnes pH ir par lielu, tad tā jau ir dikti bāziska un pelni ar savu sārmanino reakciju situāciju tikai pasliktinās un padarīs to augiem vēl nepiemērotāku. Skujeņiem vispār vajag viegli skābas augsnes, tāpēc sārmainos pelnus uz tiem labāk nebērt. Vārdu sakot, būsim atbildīgi arī pēc nāves un rakstā minētajās situācijās nemaitāsim ar tiem dzīvi augiem. :)
Aha, noskaņojums tāds kaulains :)
Ehh, laikam saputrojos meistarībā ar to pH. Skaidrs, tad drošāk savus pelnus kaisīt uz apledojušiem gājēju celiņiem- tad skaidrs, ka būs trāpīts :)
Uz apledojušiem celiņiem gan būs tieši laikā. Pat izklausās jauki – Baltā runča pelnu celiņš. :)
+ 1000
Gluži manas domas par šo visu vēsturisko tradīciju.
Pilnībā pievienojos šim viedoklim. Esmu domājis par to pašu un labprāt vēlētos iet “pelnu ceļu,” kādā zemeņu dobē :)
Kaut nepārdzīvoju zemes nelietderīgu izmantošanu, manī arī nav aizgājusi tā latviešu kapu tradīcija. Tuvāko radu vidū kapusvētki nekad nav bijuši dzimtas pulcēšanās laiks. Kapiņus kopjam, taču man vairs nav sirdsapziņas pārmetumu par neaiznestu puķi vai neaizdegtu sveci aizgājēja svētku dienās… Un vispār pārmetumus arī radīja domas par citu domām (to citu, kuri, pareizāk, kuras siro pa kapiem un patrin mēles par paziņu kapiem). Jo tam, kura kauliņi tur, tiešām vienalga tagad… Visu izanalizējot, sapratu, ka vairāk jānoorientējas uz dzīvajiem – apraudzīt, aprunāties, uzklausīt, palīdzēt, apsveikt:)
Burvīgs rakstiņš, kurā “šikāka līšana zem velēnas” aplūkota no visdažādākajiem rakursiem, – neaizmirstot pakavēties pie gaidāmās “debesbraukšanas” estētiskajiem, emocionālajiem, utilitārajiem aspektiem (..) Un arī Sibillas koments par pH neatbilstībām, bija kā “pēdējā nagla zārkā” :) (Sasmējos!) Vārdu sakot, – iepriecinājāt !
P.S. Forša beigu aina bija bračku Koenu “Lielajā Lebovskī”, kur ar “Folgers” kafijas bundžā sabērtajiem pelniem viņi nostājas skaistas kraujas malā, okeāna krastā, un līdz ko ķeras pie atbildīgā pienākuma izpildes – tā uzpūš neliela vēja brīzīte …
Tikai atļaušos piebilst, ka bez zārka tik un tā neiztikt, pat ja ir vēlme tapt izlaistam caur skursteni.
Zārks jau vajadzīgs tikai ceremonijām un apskatei. Ja bez tā visa iztiek, tad jau vajadzētu būt kādam bezzārka variantam (kartona kaste, maiss,…).
Ja runājam par neizbēgamo, tad simpātisks, un skaists žests -, jo tas kaut kādā ziņā piestāvēja šai personībai – bija Normunda Naumaņa lēmums, lai viņa pelni tiktu izkaisīti Venēcijas kanālu ūdeņos … kad par to izlasīju ziņu lentēs, tas likās tik pašsaprotami, un tanī pat laikā – vienkārši, skaisti un nepretenciozi … Vienā no savām pēdējām intervijām (“Veto Magazine”), viņš arī atzina, ka sarakstītie teksti laikam būs tas “sausais atlikums”, un iluzorais veids kā “pieskarties mūžībai”, un … [ Katrā ziņā tur bija pāris interesanti (un, ļoti naumaniski!) monologi – par dzīvi, mākslu; Latvijas sabiedrību, kurus šobrīd precīzi nenocitēšu (un tas arī nav vajadzīgs), jo lasīju krietni sen … ] Bet izvēlētajam atvadu rituālam (un “debesbraukšanai” “caur skursteni”) nav ne vainas …
P.S. Mjā … Par ko tik tu cilvēks neaizdomājies (un “neaizraksties”), kad esi ielūkojies Baltā runča blogā …
Reiz pa reizei jau der arī aizdomāties (un aizrakstīties) par šo un to :)
Nu, šis tāds stipri divpusējs temats. Par visādiem taupības pasākumiem apbedīšanas tēriņu sakarā ir viens smuks pastāstiņš, bet nez vai te būtu īstā vieta to atreferēt. Un ir jau laikam tiesa, ka tam aizgājējam jau vairs nevajag, bet palicējiem…? OK, es jau gan ar’ neesmu nekāds dižais radu kapu kopējs, galvenokārt jau tāpēc, ka tie atrodas dažādās malās, kas visas ir patālu no pašreizējās dzīves vietas. Labi, ja reizi pa gadu sanāk aizbraukt, un uz dažām nesanāk pat tik, vienu otru pat vairs nemācētu atrast, ja arī aizbrauktu (fui!). Un ar jaunās paaudzes aizklīšanu pasaulē turpmāk būs vēl trakāk. Var jau būt, ka jaunākajiem to tiešām vairs arī nevajag.
Tu citā rakstā minēji, ka neesi latviešu estrādes klasikas fans, bet man gan pa galvu maisās Pērkons:
Ja trūks vēl saites šīs / prom tevi aiznesīs / pūku vējš aiznesīs / rai-dai-dā…
Kas attiecas uz lēmumu kļūt par orgānu donoru- nu, ko citu lai novēl kā “Mirsti vesels!” (jā, es apzinos, kā tas skan, bet citādi tak nebūs jēgas!:)
“Šiki zārki, ziedu kalni, vainagu rati, cēlas runas, gari galdi, smagi pieminekļi” – to tiešām nevajag mirušajam, t.sk. pēc kristīgām tradīcijām un bēru jēgas. Ja visu, par ko šeit teikts saka ateists, tad “viss kārtībā”, nav vērts diskutēt. Ja to saka klasisks kristietis, tad pareizi cilvēkus apglabāt. Kāpēc- var palasīt/paskatīties gudru ticīgo cilvēku teikto.