kapi

Izdomāju, ka 29.februāris ir labs datums, lai parunātu par nāvi un kapiem. Tā mierīgi un filozofiski.

Kādu laiku atpakaļ rakstīju par lēmumu kļūt par orgānu donoru. Te viena otra doma varētu arī pārklāties.

Savā mūžā esmu piedalījies grūti saskaitāmās bērēs, nesis vairākus zārkus ar radiniekiem, kaimiņiem, kursabiedriem. Bēris ciet bedres, slāpējis sevī asaras un jautājumus ”kāpēc?!”, ēdis bēru mielastus un klausījies pavadošajās runās. Arī devies uz kapusvētkiem, svecīšu vakariem vai vienkāršām kapu kopiņu apkopšanām.

Tas viss pamazām manī nostiprina pārliecību, ka tā ir absolūti nevajadzīga padarīšana. Lai piedod man kapu fanāti, bet es te runāju tikai par savu uzskatu un nav man doma mainīt pasauli šajā jautājumā (tā piebilde, lai apslāpētu kādu kareivīgu opozicionāru, ja nu tāds pēkšņi rastos). Labi saprotu, ka tās kādam ir tradīcijas, goda izrādīšana un kas tik vēl ne. Bet manā uztverē tas viss ir nevajadzīgs atavisms no kura jau sen būtu laiks šķirties.

Cilvēku kļūs vairāk, bet mirst viņi tāpat un līdz ar to nākas vai nu paplašināt kapsētas vai arī ierīkot jaunas. Vienkārši sakot- aizņem zemes platības ar kauliem. Tad vēl nāk aizsargjoslas, koku izciršana, iežogošana….

Šiki zārki, ziedu kalni, vainagu rati, cēlas runas, gari galdi, smagi pieminekļi…. tas viss nav tik daudz mirušajam, cik palikušajiem. Pienākuma apziņai, izrādei vai sirdsapziņai. Nezinu, bet joprojām nevaru atrast sevī domu, ka tas būtu vajadzīgs. Ja nu vienīgi apbedīšanas kantoriem, kuriem klienta šikāka līšana zem velēnas, nozīmē patīkamāku rēķina izrakstīšanu.

Un vēl uzspiest savu kaulu apčubināšanu dzīvi palikušajiem radiniekiem, kuriem gan jāsamaksā gada maksa par kapavietu, vismaz reizi gadā jāierodas apkopt kopiņu, atnest kādu ziedu! Kam tas vajadzīgs? Teiksiet, ka tas vajadzīgs, lai atcerētos, pieminētu un tā prasa tradīcijas? Nu nez, ja vienīgā atmiņa par tevi no palicējiem ir tava kapavieta, tad vēl jo mazāka jēga ir tev viņus apgrūtināt ar savu atdusas vietu.

Ja sevī nerodi vēlmi kļūt par orgānu donoru vai arī jūti, ka tādu hlamu neviens pretī neņems, tad pastāv ļoti laba alternatīva izlaist sevi caur skursteni. Šo, ja mani izbrāķēs, es izmantošu. Un tad jau to pelnu sauju var mierīgi kaut kur izkaisīt zem kāda ogulāja vai skujeņa, ja tur augsnei pH pa lielu. Rakt to pelnu trauku zemē vai vēl trakāk- turēt uz kamīna dzegas, būtu vēl mazāk saprotamāka rīcība.

Ko es ar to visu gribēju sacīt?

Tikai to, ka tu (tavas mirušās atliekas) pēc nāves neesi nevienam vajadzīgs. Atlaid sevi un vēl vairāk atlaid savus radiniekus no pienākumiem rūpēties par puķdobi, kur pats esi par mēslojumu un dārza rūķu vietu ir aizņēmis tavs piemineklis. Dzīvē ir daudz patīkamāku nodarbju par radinieku, draugu, kolēģu kapu kopšanu. Gan jau kādā atceres dienā (piemēram, tavā dzimšanas vai nāves gadadienā) radinieki tevi atminēsies ar svecīti, bilžu vakaru, diapozitīviem vai vienkāršām sarunām par tevi.