Šoreiz tāds tematisks dzejolis ar kuru šaušu trīs zaķus- restaurēšu sev no atmiņas pusizdzisušu dzejoli, būs ko pašam pie eglītes skaitīt, varēšu bērnam iemācīt vēl kādu eglīšdzejoli.
Laikam ļoti nealošos, ja teikšu, ka gan jau visiem mājās ir šāda grāmatiņa ar Bruno Saulīša dzejoli. Ja nav tā, tad gan jau ir ”Riti, riti, kamolīti!” (rūsgana, ar minku uz vāka). Un gan jau lasīts un skaitīts pie eglītes būs ne reizi vien.

Šoreiz gan izpaliks muzikālais pavadījums, jo neizdevās atrast kādu, kurš būtu iedziedājis šo jauko dzejoli. Manuprāt, sanāktu neslikts gabals, arī ja norepotu.

Bruno Saulītis.

Ziema klāt.

Kaķēns Minka laukā dodas
Duksim pasacīt labrīt.
Brīnās:
Kur tāds aukstums rodas?
Kāpēc baltas pārslas krīt?
Ko tur gudrot!
Kaķēns lūko
Vienai pūkai klātu tikt.
Vai, kā salst!
Nē, tādu pūku
Tiešām labāk neaiztikt.
Pienāk Duksis, sabož spalvu:
– Šorīt laiks ne visai jauks.-
Gailis plecos ierauj galvu:
– Jāiet mājās,
Ļoti auksts.-
Tikai zosutēviņš Anis
Lielīgs klaigā pagalmā:
– Mīļie, nemāciet jūs mani-
Nevis auksts, bet silts- gā, gā!
Minka, ko tu domīgs tupi?
Gaili,
Duksi,
Nav ko spriest:
Nāciet līdzi man uz upi,
Tūlīt iesim peldēties!-
Atbild Minka, Duksis, gailis:
– Kam jau karsti, tas lai iet!-
Anis gāgina:
– Jums bailes?
Labi, nu tad paskatiet!-
Skrien kā vējš uz upi Anis,
Taču atduras kā miets:
– Vai kāds izjokot grib mani?
Ūdens kļuvis gluži ciets!-
Tā nu vairs nav joka lieta:
Kāja slīd, kad soli liec,
Netiek zostēviņš no vietas.
– Glābiet!
– Palīgā!- viņš kliedz.
Draugi palīdz izkļūt malā.
Anis kaunīgs saka:- Nē,
Peldēt nevar ziemas salā,
Ziemu slidas jāmeklē!