Aizvadītajā nedēļā ienāca prātā doma, ka varētu šīs piecas dienas līdz Grāmatu izstādei Ķīpsalā aizvadīt tādā kā literatūras zīmē un katru dienu nopublicēt vienu rakstu par grāmattematiku- lasīšana, grāmatas (ne grāmatu atsauksmes), literatūra. Pie reizes būs iemesls pielikt punktu tiem rakstiem, kuri jau ilgu laiku marinējas nepabeigti. Droši vien aktualitāti kāds no tiem būs zaudējis, bet var taču viedoklis būt neaktuāls, ne?

Grāmatplauktu saturs mainās līdz ar paaudzēm- ja vēl trīsdesmit gadu atpakaļ teju katram mājās plauktos bija Jaunsudrabiņa, Dikensa, Londona kopotie raksti, sērijas ”Apvārsnis”, ”Stāsti par dabu”, ”Piedzīvojumi. Fantastika. Celojumi”. Arī ”Ievērojamu cilvēku dzīve”. Vēl arī Tolstojs, Dostojevskis. Vēlāk arī ”Sprīdīša bibliotēka”. Bērniem Zentas Ērgles grāmatas, ”Brīnumzeme”, ”Pasaules bērni”, ”Pasaku kamolītis”, ”Bitīte”…. Tad šobrīd šīs visas (mazāk bērniem domātās) grāmatas tiek mestas ārā- bibliotēku maiņu galdi lūzt no šīm grāmatām, tās liek kaudzēs pie miskastēm, gala beigās- nodod arī makulatūrā.

It kā jau nekas īpašs- ja grāmatai nav lasītāju, tad nav. Populārzinātniskās grāmatas noveco. Ideoloģiskās mainās. Dzīvokļu iekārtojumā grāmatplauktam vieta vairs nav paredzēta…

Viss it kā saprotams- laiki, tendences, mode. Bet dažbrīd aizdomājos- starp šīm izzūdošajām literatūrām ir taču arī kaut kas labs. Nu, vismaz var gadīties kaut kas vērtīgs. Tikai šobrīd tas nav aktuāls vai ir piemirsies. Un vienā brīdī būs tā, ka visi padsmit tūkstoši izdevuma eksemplāru būs sadedzināti krāsnī vai pārstrādāti lielveikala bukletos. Un bibliotēkās ar vairs to nebūs- lasītāji neņem, bibliotēkas noraksta un sūta uz Līgatni. Ko tad? Atmetīsim ar roku? Ehh, tāpat to Jaunsudrabiņu lasa tikai skolā un tikai tos trīs četrus darbus. Pietiks! ”Zaļai zemei” jau sen ir paredzēta atsevišķa krāsns. Zentai Ērglei bija pionieri un kolhozs- to neviens tagad nesapratīs. No Londona un Hemingveja ar atstāsim no katra pa izlases sējumam, kurā būs šaurā kritiķu lokā izvēlēti, viņuprāt, labākie autoru darbi. ”Sūnu ciema zēni” ir mācību grāmatā saīsinātā versija, pilno nevajag. Ievērojamu cilvēku dzīves ir desmit teikumos vikipēdijā. Ar pietiek!

Es tik tālu nevaru aizdomāties, bet vai vēlāk nebūs jānožēlo, ka mēs ar Ļeņina kopotajiem rakstiem aizlaižam arī to, kas nākamajām paaudzēm varētu būt patiešām interesanti un noderīgi? Ja nebūs brīvi pieejama klasika, kopotie raksti un tas viss, kas šobrīd tiek mests ārā, vai tagadējā paaudze neapcērt spārnus nākamajām? Vai izlasot Jaunsudrabiņa ”Aiju” es varu teikt, ka esmu iepazinis Jaunsudrabiņa daiļradi? Varbūt tā būs jāsaka, jo citi Jaunsudrabiņi būs sadedzināti un cilvēkiem pāries apetīte, kamēr medīs rokā jelkādu viņa darba eksemplāru.

Tas viss sasummējas vienā jautājumā- Ko mēs atstāsim nākamajām paaudzēm? Labi, divos jautājumos- Kas mums ir jāatstāj?

Jā, šobrīd manā aizdomāšanā ir tikai jautājumi un nav atbilžu.