Dodo literatūra.

Aizvadītajā nedēļā ienāca prātā doma, ka varētu šīs piecas dienas līdz Grāmatu izstādei Ķīpsalā aizvadīt tādā kā literatūras zīmē un katru dienu nopublicēt vienu rakstu par grāmattematiku- lasīšana, grāmatas (ne grāmatu atsauksmes), literatūra. Pie reizes būs iemesls pielikt punktu tiem rakstiem, kuri jau ilgu laiku marinējas nepabeigti. Droši vien aktualitāti kāds no tiem būs zaudējis, bet var taču viedoklis būt neaktuāls, ne?
Grāmatplauktu saturs mainās līdz ar paaudzēm- ja vēl trīsdesmit gadu atpakaļ teju katram mājās plauktos bija Jaunsudrabiņa, Dikensa, Londona kopotie raksti, sērijas ”Apvārsnis”, ”Stāsti par dabu”, ”Piedzīvojumi. Fantastika. Celojumi”. Arī ”Ievērojamu cilvēku dzīve”. Vēl arī Tolstojs, Dostojevskis. Vēlāk arī ”Sprīdīša bibliotēka”. Bērniem Zentas Ērgles grāmatas, ”Brīnumzeme”, ”Pasaules bērni”, ”Pasaku kamolītis”, ”Bitīte”…. Tad šobrīd šīs visas (mazāk bērniem domātās) grāmatas tiek mestas ārā- bibliotēku maiņu galdi lūzt no šīm grāmatām, tās liek kaudzēs pie miskastēm, gala beigās- nodod arī makulatūrā.
It kā jau nekas īpašs- ja grāmatai nav lasītāju, tad nav. Populārzinātniskās grāmatas noveco. Ideoloģiskās mainās. Dzīvokļu iekārtojumā grāmatplauktam vieta vairs nav paredzēta…
Viss it kā saprotams- laiki, tendences, mode. Bet dažbrīd aizdomājos- starp šīm izzūdošajām literatūrām ir taču arī kaut kas labs. Nu, vismaz var gadīties kaut kas vērtīgs. Tikai šobrīd tas nav aktuāls vai ir piemirsies. Un vienā brīdī būs tā, ka visi padsmit tūkstoši izdevuma eksemplāru būs sadedzināti krāsnī vai pārstrādāti lielveikala bukletos. Un bibliotēkās ar vairs to nebūs- lasītāji neņem, bibliotēkas noraksta un sūta uz Līgatni. Ko tad? Atmetīsim ar roku? Ehh, tāpat to Jaunsudrabiņu lasa tikai skolā un tikai tos trīs četrus darbus. Pietiks! ”Zaļai zemei” jau sen ir paredzēta atsevišķa krāsns. Zentai Ērglei bija pionieri un kolhozs- to neviens tagad nesapratīs. No Londona un Hemingveja ar atstāsim no katra pa izlases sējumam, kurā būs šaurā kritiķu lokā izvēlēti, viņuprāt, labākie autoru darbi. ”Sūnu ciema zēni” ir mācību grāmatā saīsinātā versija, pilno nevajag. Ievērojamu cilvēku dzīves ir desmit teikumos vikipēdijā. Ar pietiek!
Es tik tālu nevaru aizdomāties, bet vai vēlāk nebūs jānožēlo, ka mēs ar Ļeņina kopotajiem rakstiem aizlaižam arī to, kas nākamajām paaudzēm varētu būt patiešām interesanti un noderīgi? Ja nebūs brīvi pieejama klasika, kopotie raksti un tas viss, kas šobrīd tiek mests ārā, vai tagadējā paaudze neapcērt spārnus nākamajām? Vai izlasot Jaunsudrabiņa ”Aiju” es varu teikt, ka esmu iepazinis Jaunsudrabiņa daiļradi? Varbūt tā būs jāsaka, jo citi Jaunsudrabiņi būs sadedzināti un cilvēkiem pāries apetīte, kamēr medīs rokā jelkādu viņa darba eksemplāru.
Tas viss sasummējas vienā jautājumā- Ko mēs atstāsim nākamajām paaudzēm? Labi, divos jautājumos- Kas mums ir jāatstāj?
Jā, šobrīd manā aizdomāšanā ir tikai jautājumi un nav atbilžu.
Šķiet drusku tā par pesimistisku. Var jau arī digitalizēt e-grāmatas formātā pirms izmet vai citādi pārstrādā fiziski taustāmo grāmatas eksemplāru. Protams, ir vajadzīgi jaunas tirāžas grāmatnīcu un bibliotēku plauktiem, un ne tikai tās populārākās viena vai otra autora grāmatas.
Varbūt jautājums ne gluži par šo tēmu, bet, vai kādreiz latviski ir izdots ārzemju vai pašmāju profesionāla (grāmatu) kritiķa krājums?
Nez vai kāds digitalizēs nepieprasītus (šobrīd) ārzemju autoru darbus. Tas tomēr ar ir darbs un nauda.
Par to krājumu- Naumaņa ”Kultūrnieze” neder?
Arni, ieej Latvijas Universitātes “Literatūras, folkloras un mākslas institūta” mājaslapā : lulfmi.lv (sadaļā “Grāmatas” šo to interesantu atradīsi); no senākiem izdevumiem – Guntis Berelis “Klusums un vārds” apgāds “Daugava” (1997).
Nebūsim nu tik pesimistiski, jo viss taču notiek ! Zvaigzne regulāri izdod no jauna “Balto grāmatu”, “Sūnu ciema zēnus”, “Staburaga bērnus” un dučiem citu klasikas vienību (un par autortiesībām šajā gadījumā nav jāmaksā). Tiesa šodien neviens vairs nelasa Zentu Ērgli vai Arkādiju Gaidaru, toties visi ir tēmā par “Grega Dienasgrāmatām”, “Krēslas” sēriju, “poteriem”, geimeniem, pračetiem utt. un tml. Un par šolaiku “Zentu Ērgli” mēs varētu kronēt … Lauru Dreiži (..), piemēram (..)
Turklāt tuvākajos gados tiks iedzīvināts jaunais apgāda “Dienas grāmata” projekts, par latvju literatūras celmlaužiem, tas nozīmē, ka lasošo publiku gaida 12 no jauna uzrakstītas latviešu rakstnieku biogrāfijas ar bonusā klāt-izdotām 12 literatūrzinātnieku apcerēm, par šiem pašiem rakstniekiem – tātad 24 grāmatas, kas raisīs interesi par latvju vārda mākslas daiļrunību (..)
Pluss Ostups “Punctumā” nepagurstoši popularizē modernistus; katrā “konTeksta” numurā ir speciāla sadaļa (atvērums) bērnu un jauniešu literatūrai; “Prometejs” izdod kvalitatīvu fantāziju un `Sci-fi`; “Orbīta” uzņem apgriezienus; “Mansards” un “Neputns” turpina kopt labas literatūras druvu; Laikmetīgās Mākslas Centrs ik pa laikam izdod kādu nozīmīgu tekstu; Literārā akadēmija darbojas, un tās jaudīgākos absolventus/es : Janu Egli, Lauru Vinogradovu, Daci Vīganti u.c., lasītāji jau ir pamanījuši un novērtējuši, un šobrīd ir procesā kādi 3/4 romānu konkursi (kas ir likumsakarīgi, jo grāmatnīcu Top. 10 pēdējos gados pārsvarā veido latviešu autoru darbi, par kuriem interesi rosināja kopumā veiksmīgā sērija “Mēs Latvija XX gadsimts”). Un, visbeidzot, pat daļa no grāmatu blogeriem sevi šobrīd sāk pieteikt literatūrā – februāra “konTekstā” kvalitatīvs A. Jēkabsona stāsts “Opaps”; un pat Gruntmanes “Dzērājmeitiņu” tauta ir iebalsojusi “Kilograms kultūras” fināla listē (..) Un drīz arī LaLiGaBas nominantus uzzināsim – kopumā uz grāmatniecību, un ar latviešu literatūru saistītiem procesiem (plašākā kontekstā) varam skatīties ar piesardzīgu optimismu.
Tas, ka notiek, tas zināms (un tas priecē). Es vairāk par to, ka vecās grāmatas izmirs. Labi, latviešu literatūra tiks uzturēta, lai gan diez vai mazpazīstamākie darbi būs to skaitā. Bet tie ārzemnieki gan pačibēs.
Nu varbūt nebūs tik traki kā ar petrolejas lampām vai vērpjamratiņiem, taču liela daļa no padomju laikā izdotajiem “remarkiem” un “šolohoviem” nenoliedzami aizies makulatūrā (un šīs grāmatas arī iznāca desmitos tūkstošu eksemplāru lielos metienos); un tas pats notiks ar šodienas “Kontinenta” latviskojumiem – un, manis pēc, lai zūd (!), jo entropija ir neizbēgama.
Taču no otras puses : grāmatas, kurām “drēbes pazinēju” – un teorētiski mēs pie šādiem “drēbes pazinējiem”, taču varam pieskaitīt lielu daļu LKA beigušo indivīdu – acīs būs vēsturiska (kā trimdā izdotajam Soduma tulkotajam “Ulisam”,piemēram) vērtība, vai kuras joprojām spēs `uzrunāt` ar savu mākslinieciski-poligrāfisko ietērpu (kā “Zelta ābeles” sērijas grāmatas) utt., vēl dažus gadu desmitus droši vien mierīgi apputekļosies atsevišķu bukinistu plauktos, un nekas slikts ar tām nenotiks (..), un allaž jau būs kāds trakais vācējs-entuziasts (kā izdevējs Valters Dakša šajos laikos), kas veidos vecu grāmatu “rezervātus” … vienīgi nākotnē šādu “rezervātu” uzturēšanai (ja tie atradīsies ārpus bibliotēkām un muzejiem) droši vien būs jāpiesaista “pūļa finansējums” (..)
Interesanti, ka pērn, vasarā, es Gadatirgū (..) no rokas, par EUR 1,50 iegādājos labi saglabājušos, 1925. gadā izdotu, Teodora Zeiferta “Latviešu rakstniecības vēstures” 3. sējumu (jo priekš manis tā nebija makulatūra : drīzāk noderīgs izziņas avots) – no viena džeka, kurš neko citu nedara kā ar savu žiguli braukā pa Latvijas tirgus plačiem (kā 19. gs., kad vēl žiguļi nebija izgudroti), un tirgo vecas grāmatas (un reizēm medu) … tā kā, kaut kur bezgalīgajos Latvijas plašumos vēl mājo īsti “dinozauri” …
Par to, ka dažiem trakajiem grāmatas būs, es nešaubos. Būtu man liela māja ar lielu istabu, gan jau es ar atrautos pēc pilnas programmas :)
Tik tas parastam ierindas lasītājam neko nedos- ja kāds tagad grib izlasīt vecās grāmatas, tad jāmeklē kā Tavā gadījumā pa gadatirgiem vai ibook.lv. Bibliotēkas vairs tādas grāmatas netur. Tas apgrūtina un paildzina tikšanu pie lasāmā. Skaidrs, ka tādā gadījumā izvēle kritīs uz kaut ko citu, kas vieglāk dabonams.
Var jau būt, ka tā tas ir bijis un būs- lielai daļai no grāmatām jāpazūd un jāpārstrādājas citā, jaunā un saturiski kvalitatīvākā grāmatā.
Vēl jau veco grāmatu sakarā kreņķis nereti ir par to, ka nav nosargāts tas vecais, noplukušais eksemplārs. Teiksim, Doku Ata “Manas dzīves rīts” ir Sprīdītī (ir taču, vai ne?), bet man šā vai tā gribētos, kaut plauktā būtu tā mazā, vecā, plānā, brūnā grāmatiņa, kas laikam taču tāpēc arī savulaik tika izlidināta, ka iznāca jaunāks izdevums. Nu, tāda iracionāla vēlme, ne jau tādēļ, ka vairs nebūtu, kur izlasīt.
Nez, mūsu mazbērni kādreiz nākotnē sūkstīsies par to, ka nozaudēti visi Potera eksemplāri? Vai drīzāk par to, ka nobrucis disks (zibatmiņa, planšete…vai kas nu līdz tam brīdim būs izgudrots), bet mākonis tā pārgruzīts, ka neko atrast vairs nevar?
Man šāds kreņķis ir par Ērgles ”Mūsu sētas bērniem, indiāņiem un melno kaķi”. Un škrobe vēl lielāka, jo nav citu izdevumu (un droši vien nebūs ar).