Dāvana ar cenu.
Jau kopš mazotnes esmu mācīts, ka pasniedzot kādam dāvanu tā vispirms ir jāatbrīvo no cenas. Nu gluži kā puķes nedāvina ietītas papīra iepakojumā, tā arī dāvanas pasniedz bez cenas.
Tā atbrīvošanās no cenas var būt cenuzīmes noņemšana, nogriešana, aizkrāsošana vai vienalga kāds līdzeklis. galvenais, lai cena nav redzama. It kā tā prasot pieklājība.
Sakarā ar to visu un mūsdienu tehnoloģisko pasauli, uznāk pārdomu vērts jautājums- kā rīkoties gadījumā, ja viens vai vairāki izdomā kādam uzdāvināt kādu mobilo tālruni, datoru, planšeti, tv kasti… jebko, kas pēc visām prasībām ir aprīkots ar garantiju? Ja zinām, ka garantija pārsvarā ir divus gadus un, lai garantiju varētu izmantot, tad vajadzīgs kāds pirkumu apliecinošs dokuments (pavadzīme, kvīts, čeks,…).
Un ko darīt šādā gadījumā? Nospļauties par pieklājības normām un pasniegt dāvanu (planšeti, datoru, mobilo,…) ar visu čeku vai pavadzīmi? Paturēt maksāšanas līdzekļus pie sevis un, ja tāda vajadzība rastos, tad pats kārtotu garantijas jautājumus? Iedotu visus maksājumus kopā ar dāvanu, bet tikai aizlīmētā aploksnē ar uzrakstu- ”Bez vajadzības vaļā nevērt!”? Varbūt te var vienkārši pieņemt, ka arī pieklājības normām ir izņēmumi?
Vismaz man noteikti būtu vienalga par cik un kā dāvinātāji ir tikuši pie manas dāvanas- vai ar atlaidi, vai pārmaksājuši, vai pirkuši Maximā. Galvenais, lai man kā saņēmējam ir visas iespējas rīkoties ar jauniegūto dāvanu. Jā, un ko tur slēpt- izjust arī par saņemto dāvanu pilnu īpašnieciskuma sajūtu.
Es parasti paturu maksāšanas līdzekļus pie sevis un, ja tāda vajadzība rodas, pats kārtoju garantijas jautājumus, vai iedodu tajā brīdī maksāšanas līdzekļus (atkarībā no konkrētās situācijas). Sanāk tāda dāvinātāja garantija :D Uzskatu, ka nav ko dāvināt sūdus un tomēr par dāvanas kvalitāti ir jāatbild. Līdz šim tā ir gadījies vienu reizi ar vienu Apple produktu, un nebija nekādu lielo problēmu ar to.
Nu jā, var arī tā- dāvanai bonusā dāvinātāja garantija.
No kurienes vispār tik tizla tradīcija – dāvināt “bez cenas”? Piemēram, atceros, biju kaut kur Francijā vai Spānijā, kur vipār pat uz tādiem sīkumiem kā cena neskatās. Galvenais tak ir dāvana, nevis “cik tas maksā”… ne, tā?
Nezinu no kurienes, bet tā ir pieņemts.
Var jau būt, ka tieši tāpēc, lai cilvēki, dāvanas saņemot, priecātos par pašu dāvanu, nevis par to cik tā maksājusi.
Drīzāk otrādi – lai dāvinātājam nav jākaunās, ka nopircis dāvanu “pa lēto” vai “uz akciju”. Ja dāvina viens, tad nav nozīmes, bet ja dāvanas ir dažādā vērtībā no dažādi situētiem cilvēkiem, tad kāds var justies neērti. Un bieži vien arī pats dāvanas saņēmējs jūtas neērti, zinot patieso dāvanas vērtību. Ir gadījies, ka dāvanas saņēmēji, pat nezinot vērtību, atsakās saņemt dāvanu, jo uzskata, ka nav pelnījuši.