Tā nu ir sanācis, ka dzīvojam straujas informācijas apmaiņas laikā, kad nav tā, ka tikai vakarā uzzinām kas noticis Latvijā un pasaulē. Ka nav jādomā kā sazināties ar radiem laukos. Ka nav jāmeklē kāds kaimiņš, kuram vienam visā rajonā ir fiksētā tālruņu līnija. Ka nav jāmeklē divu kapeiku monēta un tālruņa aparāts kaut kur miesta centrā.

Tagad laikam visi, sākot no bērndārznieka līdz lauku omai, ir apgādāti ar kabatas tālruņiem, kas ļauj tos sasniegt (gandrīz) jebkurā vietā un (gandrīz) jebkurā laikā.
Lūk, tieši tas ”jebkurš laiks” ir tas, kas man pēdējā laikā mazliet ne nu gluži traucē, tad vismaz liek par to padomāt. Vai ir kādi pieklājības normas, kas būtu attiecināmas uz mobilo tālruņu lietotājiem?

Laikam jau šis agregāts ir salīdzinoši jauns masveida produkts un nevienam nav vēl iestrādājusies it kā pašsaprotamā pieklājīgas uzvedības ābece. Katram ir sava pieeja- kā zvanīt, kā sākt sarunu, cikos zvanīt un cikos nezvanīt.
Zinu dažus cilvēkus, kuri neatbild uz svešiem numuriem. Zinu dažus, kuri izslēdz/neceļ savu mobilo, kad beidzas darba laiks. Zinu dažus, kuriem vienalga kas, kur un cik.
Kā jau teicu- katram savs.

Bet man šobrīd interesētu tāda kā kopējā pieklājības norma mobilo tālruņu lietošanā. Kas ir un kas nav pieklājīgi? Ko drīkst un ko nedrīkst? Kas jāievēro?
Tik vien piebildīšu, ka tas vairāk attiecas uz svešiem cilvēkiem- par darbu, sludinājumu, utml. Radinieku un čomu būšana pieļauj veselu virkni savdabības, ka pieminēt tās visas nebūtu vērts.

Pēdējā laikā man ar šo jautājumu itin bieži nākas saskarties. Pēdējais gadījums bija aizvakar, kad laivojot pa Mēmeli (bildes un mazs apraksts būs tuvākajās dienās), mani svētdienas rītā pamodināja mobilā tālruņa zvans. Tīri automātiski pusnemaņā tiek tālrunis pacelts- piedāvā gurķus (bija man sludinājums par lauksaimniecības produktu iepirkšanu).
Tā kā visa sestdiena tika pavadīta uz upes- laivots, sildīta miesa saulē, dzerts mēreni silts alus, vakars pie ugunskura…. katrā ziņā no rīta teltī nebija ne tuvu darījumam labvēlīga atmosfēra. Pat neatceros, kas viņam tika atbildēts. Vien atminos, ka pateicu – nē, paldies! Pēc tam palūkojos tālrunī- 7:54. Pat priekš darbadienas tas būtu pārāk agri. Kur nu vēl svētdienā, pašā laivošanas viducī.
Tagad varu apgalvot, ka ja viņš būtu zvanījis pēc pāris stundām, tad saruna izvērstos pavisam savādāk. Varbūt pat ar pozitīvu zīmi.

Un te nu ir tas jautājums- kas ir tas pieklājīgais laiks, kad var zvanīt citam un jautāt vai piedāvāt?

Varbūt, ka kāds nepiekritīs, bet man liekas, ka darbadienā var sākt zvanīties uzreiz pēc deviņiem un beigt zvanīties ap 18:00-19:00. Ar desmit stundām diennaktī vajadzētu pietikt, lai arī ir dzirdēts, ka pieļaujams arī līdz 22:00 zvanīt un teikt savu sāpi. Protams, ja vien nav iepriekš noteikti arī citi laiki.

Par brīvdienām būtu cits stāsts- tur būtu jāņem vērā tas, ka parasti brīvdienās cilvēkiem gribas ilgāk pagulēt un vairāk atpūsties. Arī darba laiki itin bieži uzņēmumiem ir savādāki. To vajadzētu atcerēties, pirms zvanīt un mēģināt kārtot savu kārtojamo.

Protams, ir iespējas neapgrūtināt sevi ar nevēlamiem zvaniem (noslēgt skaņu, izslēgt tālruni, lietot divus numurus utml), bet šoreiz vairāk gribētu zināt- ko citi saprot ar zvanīšanai pieklājīgu laiku? Un ja ir kāds labs ieteikums kā rīkoties (gan tiem, kuri grib zvanīt 7:54 svētdienas rītos, gan tiem, kuri negrib tajā laikā saņemt zvanus), tad droši var komentāros padalīties ar pieredzi.