Stāsts sākās kaut kad pagājušā gada nogalē.
Ar bērnu devāmies uz Bērnu slimnīcu Torņkalnā un kā jau pieņemts- vispirms uz observācijas nodaļu. Tur, gaidot starp izmeklējumiem un ārstu apciemojumiem, redzējām, ka topošie mediķi pa vienam, pa diviem vai lielākos bariņos apstaigā mazos slimniekus un viņu vecākus, veicot kaut kādu aptauju. Laikam kāds studiju darbs.
Arī pie mums atnāca divi topošie dakteri un izjautāja, kas par sūdzībām, simptomiem, kādas analīzes, utt. Pamanīju, ka kaimiņos esošajam mazajam slimniekam arī veic aptauju- topošā daktere nosegusies no galvas līdz kājām lakatos un garos brunčos. Tad vienkārši nospriedu, ka tā ir ārzemju studente apmaiņas programmā vai kas tamlīdzīgs, kurai jānēsā burka.

Tagad, kad gaisā virmo bēgļu jautājums, uzzināju ne tikai, ka šāds apģērbs nesaucas burka, bet nikābs (burka būtu vēl nosedzošāka). Vēl matīju televīzijas sižetu, ka medicīnu studējoša latviete pieņēmusi islāmu un staigā šādā tērpā. Viss jau viņai esot forši, tikai uz ielas dzērāji un visādi grūtdieņi izsakot piezīmes.

Var jau būt, ka tā bija tā pati topošā studente. Varbūt, ka tā bija cita. Bet pēc sižeta atminējos toreizējās savas domas, vērojot kaimiņpalātas slimnieciņa iztaujātāju- es nu gan negribētu savu bērnu vest pie šādas dakteres.
Un ne jau tas, ka man ir kāds aizspriedums vai iekšējās bremzes. Es redzēju tā bērna grimasi, kad viņu iztaujā šī topošā mediķe. Protams, visu jau atbildēja bērna māte, tikmēr bērns bailīgi ieķēries mātes drēbēs virzījās prom no studentes. Ne tuvu nebija tā, ka bērns vēlētos šādai dakterei iedot rociņu pulsa mērīšanai, parādīt mēli, pateikt, kas un kur sāp. Bērns ierāvās, sarāvās un jā- bija nobijies. Var jau būt, ka bērniņš tad vienkārši bija slims, slikti jutās, nebija izgulējies, citu dakteru nomocīts. Bet jārēķinās, ka neviens īsti vesels pie daktera neiet. Īpaši jau bērni. Un bērniem svarīgi ir tā komunikācija- kur sāp? Kas sāp? Vai te sāp? Kā jūties? Tikpat svarīga komunikācija ar dakteri ir bērnu vecākiem- viņiem arī gribas to acu un runas kontaktu. Gribas to mierīgo sajūtu, ka dakteris ir atklāts, godīgs un neko neslēpjošs. Tā, lai vecākiem par savu atvasi ir mierīga sirds. Skaidri un mierīgi. Citādi nav jēga.

Nikāba situācijā es nevaru iedomāties atklātu sarunu un pilnvērtīgu bērna ārstēšanu. Ja bērns visu vizītes laiku ir ieķēries mātei brunčos un baidās pat uz dakteri paskatīties, tad kā varam runāt par kārtīgu bērna iztaujāšanu, slimības noteikšanu un pareizu ārstēšanu? Tā jau tie baltie halāti uzdzen stresu, bet ja tas halāts vēl pārvilkts pār galvu…
Protams, mājās var izrunāties ar bērnu par citām kultūrām, reliģijām, paražām. Bet vai tas bērnam ļaus atbrīvoties un pastāstīt par savām sāpēm šādi tērpta daktera priekšā, kurai nosegts ir pilnīgi viss, rokās cimdi, tik acis vīd no lakatu (?) šauras atveres?

Es saprotu un cienu katra cilvēka vēlmi ticēt, ģērbties un izskatīties tā, kā viņš to grib. Bet te (dakteru jautājumā) laikam man iekšā gan ir bremzes- es nevaru uzticēties (uzticēt savu bērnu) dakterim, kurš no manis slēpjas.