Piektdienas dienā var atļauties arī retoriskus un nedaudz pašpārdomāšanu rosinošus rakstus. Lai arī ar Ukrainas scenāriju mūs vairs nebaida un arī krīzes vai devalvācijas piesaukšana vairs nav modē, tomēr ik pa laikam ir jāapdomā atbildes uz virsrakstā uzdoto jautājumu.

Gan jau Holivudas n-tie apokaliptiskie kinodarbi, kuri sola ātru un sāpīgu pasaules galu, atvieglo mums iztēles darbināšanu, bet tomēr- iedomāsimies kādu nebūt sliktu scenāriju (bet tādu globālu). Izvēles iespējas šiem sliktajiem scenārijiem mums ir lielas- karš, plūdi, sausums, zombiji (tas kā apzīmējums vīrusiem un bioloģiskajiem ieročiem), marsieši, meteorīts, vulkāni, kodolziema,… Un sliktā scenārijā mums ir miljons iespēju mirt ātri- karš ar šaudīšanos, karš ar niknām bumbām, plūdi ar lielu cunami, … Bet tāpat mums ir iespēja nemirt vispār. Vienkārši izdzīvot. Skaidrs, ka pie lēna scenārija mums ir iespēja izdzīvot kādu laiku- kādam tās var būt četras dienas, kādam nedēļa, kādam mēnesis vai trīs. Bet vai kāds izvilks gadu? Divus?

Laikam jau scenārijus nav vērts apskatīt- to var būt daudz un dažādi, bet raksta dramatiskās noskaņas radīšanai, var iedomāties situāciju- no rīta pamosties, pamani ka mājās nav elektrības- tālrunis ir puslādēts, kafiju uzvārīt nevari un datoru ieslēgt ne tik. Telefona internetā pamani, ka ir kāda ķibele. Vilcieni nekursē. Tramvaji un trolejbusi ar. Lielveikali slēgti. Degvielas stacijās lielas rindas, bet tev bākā nieka 20l. Radio ir tikai mašīnā, jo mājas vefiņu ar baterijām jau sen izlidināji ārā. It kā jau kas tur liels- aizsūti īsziņu uz darbu un pasaki, ka šādā haosā līdz darbavietai netiec un paņem brīvu. Tik ko darīt, ja haoss turpinās? Mājās skaidra nauda nav- viss ir uz kartes. Kas nozīmē, ka nauda tev nav vispār. Lai gan- ko tur nauda! Krīzes laikā ejošāka valūta būs kanna ar degvielu, šnabja pudele vai paciņa ar griķiem.

Un te nu dižķibeles sākumposmā ir parasts pilsētas iedzīvotājs, kuram ledusskapī ir tikai garneles, olas un baltvīna pudele. Mājās ir milzīgs LED televizors, vairāki viedtālruņi un jaudīgs dators. Nauda uz kartes, kredīts bankā un džips sētā. Ko šāds cilvēks var iesākt? Bez lauku radiem laikam neko. Tādi cilvēki aizies pirmie, kopā ar vegāniem un svaigēdājiem.

Lielveikali ciet vai sen jau izpirkti. Degviela visur beigusies un jaunu nepieved. Pie naudas kontā netiec. Aptiekas ciet un zāles pietiek trim dienām. Mājās ēst nav ko un ūdens caurules sausas. Palīdzību neviena cita valsts nesūtīs, jo pašiem dižķibele. Tālrunis jau izlādējies un elektrība kā nav tā nav. Radio uz baterijām nav, līdz ar to jaunumus nedzirdi. Pirmo dienu iztiksi ar neziņu un bada sajūtu mazināsi ar baltvīnu. Bet, ko tālāk? Ēst un dzert gribēsies arī rīt, parīt un visu nākamo nedēļu. Skaidrs- bada laikā velns mušas ēdot, bet es tos dažus scenārijus neaplūkošu, lai dzīvnieku aizstāvji mani nenolinčotu. Bet to, ka kaķu un vārnu piebarotājtantiņas būs priviliģētākā stāvoklī, to nevar noliegt.

Labi, es uzzīmēju drūmu scenāriju. Varbūt, ka viss nebūs tik drūms un elektrību ik pa laikam pieslēgs, ūdeni ar cisternām vedīs, degvielu pa taloniem ielies. Arī ārzemes atvedīs humāno palīdzību. Un valsts no saviem krājumiem izdalīs segas, lukturīšus un vēl šo to. Bet tas būs maz un tas var nākt vēlu. Līdz tam brīdim tu esi pilnīgi un galīgi izmests no laivas. Protams, ja vien neesi sagatavojis sērkociņus, sveces, radioaparātu uz baterijām, skaidru naudu zeķītē un pilnu pieliekamo ar konserviem, makaroniem, griķiem un kartupeļu maišeli.

Skaidrs, ja vien tev nav lauku māja ar pagrabu, šķūni, klēti, riju un garāžu, tad izdzīvošanas komplektu uz gadu sagatavot ir teju neiespējami. Bet uz nedēļām 3 vai 4, manuprāt, ir vienkārši arī maza dzīvokļa iemītniekiem. Padomju gados bija tendence visu pirkt daudz un ar rezervi. Ārā neko nemest un krāt nebaltai stundiņai. Šodien mums nebaltās stundiņas ir pačibējušas no dzīves un dzīvojam pēc principa: ko vajadzēs, to nopirkšu – kad vajadzēs, tad nopirkšu – kas nepatīk, tas izmetams.

Varbūt te prasītos kāda izglītojoša kampaņa, lai iedzīvotājus pašus mudinātu par sevi parūpēties vismaz krīzes pirmo nedēļu? Saprotams, to ne tuvu visi nedarīs, bet arī viena daļa ja to izpildītu, būtu liels ieguvums sabiedrībai.

Atgriežoties pie virsrakstā uzdotā jautājuma- cik ilgi tu izdzīvotu? Atskaite ir šis brīdis. Tagad! Ne kaut kad- oi, vakarā iepirkšu, man padomā to izdarīt nākamnedēļ pēc algas, rīt tikšu līdz lielveikalam vai- iepirkšu, kad salabos mašīnu, lai ar rokām nav jānes.