Cik ilgi tu izdzīvosi?
Piektdienas dienā var atļauties arī retoriskus un nedaudz pašpārdomāšanu rosinošus rakstus. Lai arī ar Ukrainas scenāriju mūs vairs nebaida un arī krīzes vai devalvācijas piesaukšana vairs nav modē, tomēr ik pa laikam ir jāapdomā atbildes uz virsrakstā uzdoto jautājumu.
Gan jau Holivudas n-tie apokaliptiskie kinodarbi, kuri sola ātru un sāpīgu pasaules galu, atvieglo mums iztēles darbināšanu, bet tomēr- iedomāsimies kādu nebūt sliktu scenāriju (bet tādu globālu). Izvēles iespējas šiem sliktajiem scenārijiem mums ir lielas- karš, plūdi, sausums, zombiji (tas kā apzīmējums vīrusiem un bioloģiskajiem ieročiem), marsieši, meteorīts, vulkāni, kodolziema,… Un sliktā scenārijā mums ir miljons iespēju mirt ātri- karš ar šaudīšanos, karš ar niknām bumbām, plūdi ar lielu cunami, … Bet tāpat mums ir iespēja nemirt vispār. Vienkārši izdzīvot. Skaidrs, ka pie lēna scenārija mums ir iespēja izdzīvot kādu laiku- kādam tās var būt četras dienas, kādam nedēļa, kādam mēnesis vai trīs. Bet vai kāds izvilks gadu? Divus?
Laikam jau scenārijus nav vērts apskatīt- to var būt daudz un dažādi, bet raksta dramatiskās noskaņas radīšanai, var iedomāties situāciju- no rīta pamosties, pamani ka mājās nav elektrības- tālrunis ir puslādēts, kafiju uzvārīt nevari un datoru ieslēgt ne tik. Telefona internetā pamani, ka ir kāda ķibele. Vilcieni nekursē. Tramvaji un trolejbusi ar. Lielveikali slēgti. Degvielas stacijās lielas rindas, bet tev bākā nieka 20l. Radio ir tikai mašīnā, jo mājas vefiņu ar baterijām jau sen izlidināji ārā. It kā jau kas tur liels- aizsūti īsziņu uz darbu un pasaki, ka šādā haosā līdz darbavietai netiec un paņem brīvu. Tik ko darīt, ja haoss turpinās? Mājās skaidra nauda nav- viss ir uz kartes. Kas nozīmē, ka nauda tev nav vispār. Lai gan- ko tur nauda! Krīzes laikā ejošāka valūta būs kanna ar degvielu, šnabja pudele vai paciņa ar griķiem.
Un te nu dižķibeles sākumposmā ir parasts pilsētas iedzīvotājs, kuram ledusskapī ir tikai garneles, olas un baltvīna pudele. Mājās ir milzīgs LED televizors, vairāki viedtālruņi un jaudīgs dators. Nauda uz kartes, kredīts bankā un džips sētā. Ko šāds cilvēks var iesākt? Bez lauku radiem laikam neko. Tādi cilvēki aizies pirmie, kopā ar vegāniem un svaigēdājiem.
Lielveikali ciet vai sen jau izpirkti. Degviela visur beigusies un jaunu nepieved. Pie naudas kontā netiec. Aptiekas ciet un zāles pietiek trim dienām. Mājās ēst nav ko un ūdens caurules sausas. Palīdzību neviena cita valsts nesūtīs, jo pašiem dižķibele. Tālrunis jau izlādējies un elektrība kā nav tā nav. Radio uz baterijām nav, līdz ar to jaunumus nedzirdi. Pirmo dienu iztiksi ar neziņu un bada sajūtu mazināsi ar baltvīnu. Bet, ko tālāk? Ēst un dzert gribēsies arī rīt, parīt un visu nākamo nedēļu. Skaidrs- bada laikā velns mušas ēdot, bet es tos dažus scenārijus neaplūkošu, lai dzīvnieku aizstāvji mani nenolinčotu. Bet to, ka kaķu un vārnu piebarotājtantiņas būs priviliģētākā stāvoklī, to nevar noliegt.
Labi, es uzzīmēju drūmu scenāriju. Varbūt, ka viss nebūs tik drūms un elektrību ik pa laikam pieslēgs, ūdeni ar cisternām vedīs, degvielu pa taloniem ielies. Arī ārzemes atvedīs humāno palīdzību. Un valsts no saviem krājumiem izdalīs segas, lukturīšus un vēl šo to. Bet tas būs maz un tas var nākt vēlu. Līdz tam brīdim tu esi pilnīgi un galīgi izmests no laivas. Protams, ja vien neesi sagatavojis sērkociņus, sveces, radioaparātu uz baterijām, skaidru naudu zeķītē un pilnu pieliekamo ar konserviem, makaroniem, griķiem un kartupeļu maišeli.
Skaidrs, ja vien tev nav lauku māja ar pagrabu, šķūni, klēti, riju un garāžu, tad izdzīvošanas komplektu uz gadu sagatavot ir teju neiespējami. Bet uz nedēļām 3 vai 4, manuprāt, ir vienkārši arī maza dzīvokļa iemītniekiem. Padomju gados bija tendence visu pirkt daudz un ar rezervi. Ārā neko nemest un krāt nebaltai stundiņai. Šodien mums nebaltās stundiņas ir pačibējušas no dzīves un dzīvojam pēc principa: ko vajadzēs, to nopirkšu – kad vajadzēs, tad nopirkšu – kas nepatīk, tas izmetams.
Varbūt te prasītos kāda izglītojoša kampaņa, lai iedzīvotājus pašus mudinātu par sevi parūpēties vismaz krīzes pirmo nedēļu? Saprotams, to ne tuvu visi nedarīs, bet arī viena daļa ja to izpildītu, būtu liels ieguvums sabiedrībai.
Atgriežoties pie virsrakstā uzdotā jautājuma- cik ilgi tu izdzīvotu? Atskaite ir šis brīdis. Tagad! Ne kaut kad- oi, vakarā iepirkšu, man padomā to izdarīt nākamnedēļ pēc algas, rīt tikšu līdz lielveikalam vai- iepirkšu, kad salabos mašīnu, lai ar rokām nav jānes.
tik tāda piesiešanās. kāpēc gan lai DUS strādātu, bet lielveikali ne? tas atkarīgs, vai ir ģeneratori. un kāpēc tieši elektrība ir izvēlēta kā pilnīgi pazudusī vienlaikus visā pasaulē? vai tiek iedomāta kaut kāda organizēta ļaundaru grupa, kas visā pasaulē atslēdz augstspriegumu un/vai hes-us, tec-us utt?
Piesiešanās pieņemta- DUS var būt automātiska, bet lielveikali [pagaidām] tādi nav. Līdz ar to šaubos, ka cilvēki lielveikalā pamatīgā ķibeles laikā strādās un nedomās par sevi.
Elektrība jau nav tikai HESi- to var labi matīt vētras laikā, kad tiek aprauti vadi. Vēl jāpieķer kādas transformatoru būdas iziešana no ierindas un elektrība vairs nav.
Līdzsvaram ar šo apokaliptisko scenāriju- drīkst drusku pasmaidīt? “Aptiekas ciet un zāles pietiek trim dienām.” Tu ar to domāji vegānus-svaigēdājus vai marihuānu? Jo ja medikamentus- tad “…zāļu pietiek…”. Latviešu gramatika- liela lieta :)
Bet vispār, ja jau šausmu stāsti, tad nemaz nevajag nekādu grandiozo elektrības pazušanu. Pietiktu ar katniecīgi diktatorisku lēmumu slēgt pieeju iedzīvotāju banku kontiem. Nu, tipa, kā Kalpones stāstā.
Man tā lielā lieta ir kļūdaina. Ja vēl nepārlasa, tad … auzām būt :)
Pietika jau ar vienas bankas ķezu 1,5h aizvadītajā nedēļā, kā tviteris jau cepās, vārījās un sautējās uz pilnas uguns. Bail domāt par 1,5 dienu…
Ā, to es kaut kā veiksmīgi nemaz nepamanīju. Pat iepirkties laikam paguvu bez kavēkļiem. Bet fakts- ja kas, maciņā man diez vai tik daudz skaidro grašu uzreiz būtu. Kauns pa visu ģīmi…
Džīzas, manai raizēšanās mānijai tikai vajadzēja šādu rakstu ieraudzīt! Teikšu godīgi, ka ik pa laikam esmu domājusi par krājumu veidošanu, pamatīgi uzvilkusies no visādiem scenārijiem, tāpēc cenšos sevi apvaldīt. Nav jau īstenībā nemaz kas traks jāiedomājas. Atliek vien atcerēties 90. gadu sākuma krīzi. Varbūt citiem vairāk paveicās, bet mana mamma pazaudēja darbu, tieši tajā laikā arī izšķīrās ar vīru. Mums paveicās, ka bija lauku mājas, kur pārvākties, bet nu… pavasaris bija pasmags, kamēr dārzā kas izauga. Naudas nebija, iztikām ar mazumiņu. No tā laika arī mammai iestrādājies, ka vienmēr mājās jātur ilgstoši uzglabājami produkti un jātaupa, jātaupa, jātaupa.
Par visu vairāk gan mani tādā krīzē uztrauktu mans suns. Kā viņu pasargāt, ko dot ēst. Ar to, kas man tagad ir mājās, pāris dienas varētu iztikt. Vai kāds tiešām un pārdomāti tagad uztur krājumus?
Es domāju, ka krājumu turētāji ir daudz. Ja man būtu māja ar lielu pagrabu….mmm, varētu izvērsties :) Varbūt ne tik daudz ēdāmās lietas, cik praktiska rakstura mantas- baterijas, sērkociņi, sveces, instrumenti, degvielas kannas…
Jā, lauku mājas ir vērtība visos laikos.
Krājumus es veidoju,cik nu pilsētas dzīvoklī iespējams. Viena no pirmajām lietām, ko daru ienākot algai, ir nopirkt ilgi glabājamos produktus. Iztikšana gan būtu ne visai garšīga, jo, piemēram, bez elektrības,nekādus piena produktus vai gaļu neuzglabāsi un te kāreiz ir vegānu priekšrocība, viņi bez tā mācētu iztikt, tāpat svaigēdāji – ja jau elektriskās plītis nedarbojas, tad prasme pagatavot ēdienu bez karsēšanas lieti noderētu. ;)
Bet skaidrās naudas vērtībai šajos apstākļos gan grūtāk ticēt. Kam to naudu, ja veikali un DUS nedarbotos? Lielāka vērtība būtu iemaināmām lietām – baterijām, segām, pārtikai.
Nauda noderētu tādā scenārijā kā pieminētajā Atvudas romānā. Varbūt. Ja tās būtu daudz.
Gaļu var uzglabāt konservos (metāla un burku). Un, lai uzsildītu ēdienu, jāsarunā kaimiņi un pagalmā jākurina mazs ugunskurs- varēs nokurināt vecos skapjus un būs siltas pusdienas ;)