Cik daudz ir lasīt?
Uznāca mazs filosofisks prātuļojums, kas sasummējās veselā gūzmā jautājumu ar neskaidriem jautājuma turpinājumiem.
Vai tu lasi grāmatas?
It kā vienkāršs jautājums, kuru var uzdot jebkuram lasītprotošam cilvēkam. Tik kā ir ar tām atbildēm- vai var vienkārši atbildēt ar ”jā” vai ”nē”? Kur ir tā robeža (ja vispār ir), kad par saņemto atbildi ar papildjautājumu- cik daudz?, var teikt- vecīt (vecenīt), tu jau nemaz nelasi!
Proti, ja es lasu grāmatas, kas ir saistītas tikai un vienīgi ar darbu vai mācībām vai tad es sevi varu saukt par grāmatu lasītāju? Skolas obligātā literatūra ir grāmatu lasīšana vai tomēr literatūras mācīšanās? Vai, ja es lasu vienu grāmatu pa gadu- esmu lasītājs vai nē?
Pēdējā gadījumā jau var arī pat teikt, ka lasu regulāri. Regulāri lasu vienu grāmatu pa gadu.
Un ja es lasu viļņveidīgi, piemēram- vienu mēnesi gadā nolasos līks, bet pārējo laiku ne rindiņas? Sanāk, ka lasu vai tomēr nē?
Un ja nelasu grāmatas, bet visu ko citu (žurnāls, internets, laikraksts, semināra materiāli, utt), tad esmu lasītājs vai tomēr nē?
Vai kaut kur ir tāda lasu/nelasu robeža un vai vispār tāda būtu jānovelk?
Lasu, bet ne regulāri. Skolas laikā galīgi maz lasīju. Pēctam sanāca otrādāk. Pagājušo gadu sanāca izlasīt 35 grāmatas, laikam skaitās, ka lasu. :)
Es nesen universitātē taisīju skeletu pētījumam par to, vai studenti lasa. Un tanī procesā es nonācu pie vienkārša secinājuma- Tevis uzdotajam jautājumam eksistē divi atrisinājumi:
a) jautājums uzstādīts pārāk plašā formā un jājautā sīkāk: Cik grāmatas izlasīji šomēnes un cik pēdējā pusgada laikā? Vai lasi daiļliteratūru? Cik stundas nedēļā velti grāmatu lasīšanai? Un tā tālāk, atkarībā no specifiskajām interesēm.
b) akadēmiski nederīgs, bet dzīvē tomēr veiksmīgs variants- emocionāls izvērtējums. Ja cilvēkam pašam šķiet, ka viņš lasa, tad tā jau laikam arī ir, pat tad, ja viņš gada laikā izlasīja tikai vienu grāmatu, bet toties ar milzīgu baudu. Bet, ja cilvēks lasa divas grāmatas mēnesī un uzskata, ka lasa maz- tad tā arī ir.
Man šķiet, ka svarīgākie ir nevis apjomi, lappaspušu skaits, grāmatu skaits, bet gan tieši “es lasu” sajūtu līmenī un baudā, ko gūstam (un vai vispār gūstam) no grāmatām.
Starp citu, šinī sakarībā var uzstādīt vēl vienu jautājumu- vai audiogrāmatu klausīšanās arī skaitās lasīšana? Teorētiski tak precīzi tā pati informācija ir uzņemta, bet lasīšanas process kā tāds nav noticis.
b) variants ir labs, patika.
Par audiogrāmatām- tā ir lasīšana, lai arī pats nešķir lapas un neburto burtus, tu tomēr uzņem to pašu informāciju un patērē tam laiku. Lasot tu arī neko citu nedari, jo nevari novērst uzmanību no grāmatas.
Audiogrāmatai ir gandrīz tas pats, tik ar mazu niansi- vēl var fonā darīt vēl šo to, piemēram, braukt ar auto, adīt, šūpot bērnu, iet uz darbu, utml.
A es, vot, brīnos, kā šī bloga autors spēj tik daudz lasīt – regulāri ir pa kādam rakstam par kārtējo izlasīto grāmatu. Man likās, ka es daudz lasu, bet salidzinājumā tāds sīkmanis vien esmu :)
Mans lasīšanas apjoms nav nemaz tik diži liels. Trakāki lasītāji ir meklējami starp grāmatu blogiem, piemēram, http://asmodeus.lv/ vai http://lasitajaspiezimes.wordpress.com/
Ir gadījies slepus pavīpsnāt par apgalvojumu “es daudz lasu- katru nedēļu izlasu visus jaunos žurnālus”. Kas attiecas uz lasīšanu darba vai mācību dēļ, tad, manuprāt, vajadzētu šķirot pēc rezultāta. Piemēram, “es izlasīju grāmatu par digitālo fotogrāfiju”- Nu un? Vai tu no tās iemācījies fotografēt??? Ja nē, tad kas tā par lasīšanu…