Uznāca mazs filosofisks prātuļojums, kas sasummējās veselā gūzmā jautājumu ar neskaidriem jautājuma turpinājumiem.

Vai tu lasi grāmatas?

It kā vienkāršs jautājums, kuru var uzdot jebkuram lasītprotošam cilvēkam. Tik kā ir ar tām atbildēm- vai var vienkārši atbildēt ar ”jā” vai ”nē”? Kur ir tā robeža (ja vispār ir), kad par saņemto atbildi ar papildjautājumu- cik daudz?, var teikt- vecīt (vecenīt), tu jau nemaz nelasi!

Proti, ja es lasu grāmatas, kas ir saistītas tikai un vienīgi ar darbu vai mācībām vai tad es sevi varu saukt par grāmatu lasītāju? Skolas obligātā literatūra ir grāmatu lasīšana vai tomēr literatūras mācīšanās? Vai, ja es lasu vienu grāmatu pa gadu- esmu lasītājs vai nē?
Pēdējā gadījumā jau var arī pat teikt, ka lasu regulāri. Regulāri lasu vienu grāmatu pa gadu.

Un ja es lasu viļņveidīgi, piemēram- vienu mēnesi gadā nolasos līks, bet pārējo laiku ne rindiņas? Sanāk, ka lasu vai tomēr nē?

Un ja nelasu grāmatas, bet visu ko citu (žurnāls, internets, laikraksts, semināra materiāli, utt), tad esmu lasītājs vai tomēr nē?

Vai kaut kur ir tāda lasu/nelasu robeža un vai vispār tāda būtu jānovelk?