Šodien man ”paveicās” tapt piefiksētam ceļu policijas protokolu sarakstā. Lielu sajūsmu tas manī neizraisa, bet nav arī par ko saskumt- iedeva protokolu ar brīdinājumu. Nevarētu teikt, ka viņi šodien apstādināja baigo gonšiku- tikai 65km/h (apdzīvotā vietā), lai arī atļauti ir tikai 50km/h.

Tā kā manā šofera karjerā bija tikai viena tikšanās ar CP (sen, sen reida laikā pārbaudīja dokumentus), tad piezagās neliela neomulības sajūta- nu tik ”drāzīs”. Nebija pārliecība, ka pie vainas būs ātrums, jo parasti turu nedaudz zem/uz 60km/h, un šoreiz likās, ka ir tāpat (izrādās- nebija viss). Bet nē, ”drāšanas” nebija- inspektors bija pati pieklājība. Parādīja radaru, pateica, ka ”ātrumiņš bija nedaudz pa lielu”, paprasīja papīrus… viss kā pienākas.
Beigās vēl apjautājās -vai man pēdējā gada laikā ir bijuši kādi pārkāpumi vai brīdinājumi un saņēmis noliedzošu atbildi, pateica, ka man būs tikai brīdinājums, ja tā izrādīsies taisnība. Lai 10min pagaidot. Labi, kas man cits atliek. Gaidu ar.

Lai arī stāsts nav par kārtējo noķerto ātruma pārkāpēju, tomēr šis ievadiņš prasījās, lai labāk sasaistītu ar otro daļu, kad tika pasniegts protokols ar brīdinājumu.

Likās, ka tagad (pēc tām 10 gaidīšanas) man iedos parakstīt protokolu un novēlēs laimīgu ceļu (to arī pašās beigās inspektors izdarīja), bet nē- sākās neizprotamā protokola aiļu aizpildīšana kopā ar mani. Inspektors pienāca pie mašīnas, kurā es gaidīju viņa spriedumu, un sāka taujāt pēc manas adreses, darba vietas…labi, atbildu (prātā gan pazib- kamdēļ?). Nākamais jautājums- ienākumi mēnesī? Tagad jau verbāli pasprūk- kamdēļ? Atbilde bija gana paskaidrojoša- te (protokolā) ir prasīts. Un rāda man protokolu, kur pretī ienākumi mēnesī ir iespējamie atbilžu varianti: nav/summa. Kamēr apdomāju varianta ”nav” teikšanu, inspektors nepiekāpīgā tonī saka, ka vajag nosaukt kādu skaitli (pēc balss sapratu, ka jānosauc ”pofig” cik, lai tik ir), labs i- saucu apaļu summu, lai liek mani mierā (bet prātā visu laiku urd doma- kamdēļ?). Nākamais jautājums bija vēl jocīgāks- apgādājamo personu skaits? Nav vērts prasīt ”kamdēļ?”- saucu tik ciparu. Ar to arī šī ”socioloģiskā aptauja” beidzās- parakstīju papīru un laida mājās.

Braucot mājās galvā visu laiku urd jautājums- kamdēļ? Kamdēļ parastam ceļu policistam vajadzētu zināt manus ikmēneša ienākumus, apgādājamo skaitu, adresi, darba vietu? Ja es viņam pateikšu, ka man ir mazi ienākumi un daudz apgādājamo, tas man kalpos kā vainu mīkstinošs apstāklis? Nez vai, jo protokols jau ir sastādīts pirms tam. Un vai tad pārkāpēju ar desmit slimām vecmāmiņām var attaisnot, ja viņš pārkāpj noteikumus? Varbūt uz šiem jautājumiem atbildēt ar makaronu karinošām atbildēm? Ar neder- uzraušos nākamreiz, tad skatīsies ar ļaunu aci (ja pārbaudīs datu pareizību CP datu bāzē). Tā kā Latvijā sodus piemēro visiem vienādus (nešķiro pēc ienākumiem), tad man šāds jautājums par ikmēneša ienākumiem liekas bezjēdzīgs. Šie jautājumi vienkārši neiet kopā ar mani, kā ceļu satiksmes noteikumu pārkāpēju.