Iepriekšējie divi posmi ir lasāmi šeit un šeit.
Ar šo posmu laikam arī nobeigšu savu aprakstu par ceļojumu uz Lietuvu. Vēl uz jautājuma zīmes paliek bildes un video no šī ceļojuma. 


Atceļā nolēmām izpētīt Kuršu kāpas piekrastes pilsētiņu Joudkranti, bet pirms tam pitstops bija paredzēts pie Nagļu kalna. Mašīnu smuki var novietot pie ceļa esošajā stāvlaukumā un turpat arī ir pārvietojamā mazmājiņa. Kuram ir tekošas darīšanas, tas droši var nemeklēt krūmus. Leiši rūpējas par apkārtni, tas priecē. Bija tur arī viens onka, zaļā vestītē, kurš it kā tur bija atbildīgais (nodomājām, ka par stāvvietu būs jāmaksā). Laikam viņš bija nolikts lai uzmanītu automašīnas.Tālāk pa smuku, no dēļiem veidotu, gājēju celiņu dodamies pastaigā pa leišu tuksnesi. Jāsaka, ka šis tuksnesis ir biku iespaidīgākas par vakar redzēto- klajumi ir plašāki un pauguri smilšaināki, tā teikt -lietuviškas saharas. Pusceļā dēļu celiņš beidzās un tālāk bija jādodas pa stabiņiem marķētu celiņu, kamēr nokļūst kalna galā. Patīkama pastaiga pa smiltiņām.
Pēc Nagļu kalna devāmies uz Joudkrani aplūkot tās apkārtnē esošos jaukumus. Jāatzīst, ka, lai būtu visur un aplūkotu visu vajag ļoti daudz laika. Vienā dienā, ja ieplānots pabūt arī citur, to paveikt ir grūti, tāpēc mēs nolēmām jūras kraukļu kolonijas mājvietu atstāt uz nākamo reizi- ir dzirdēti nostāsti, ka tur esot gan spocīgi, gan skaisti. Šoreiz apskatījām tikai Raganu kalnu- parku ar koka skulptūrām.
Pati Joudkrante ir skaista pilsētiņa kur tūrists jūtas kā zivs ūdenī- skaistas mazas mājiņas, skaisti celiņi gar Kuršu jomu, kur braukt ar saviem vai iznomātiem velosipēdiem. Ēstuvītes un zivju tirgotavas turpat māju pagalmos. Tūristi šo visu novērtē- to te bija biezā slānī, it sevišķi vācieši.Pēc Joudkrantes devāmies uz prāmi, kā izrādījās biļetes vairs nav jāpērk- turpceļā braucot jau tiek samaksāts par abiem virzieniem.
Tālākais ceļš virzījās uz Šuļu pusi- uz Krusta kalnu. Gribējās vēl pa ceļam aplūkot šādus tādus Lietuvas interesantumus, bet sliktais laiks ierobežoja skatīšanās biežumu. Arī braucot var šo to redzēt no kaimiņzemes īpatnībām- krusti kalna galos, akmens krāvumu sētas, labi ceļi… Pateicoties pēdējam arī ceļa posms Klaipēda-Šauļi ir diezgan fikss, jo atļautais ātrums ir 130km/h un ar tādu ātrumu patiešām var braukt.
Pie Krusta kalna nonākam vakarpusē, bet ļaužu te netrūkst- ir gan tūristi, gan krustiņu tirgotāji, gan vairāki mācītāji. Jāatzīst, ka krustu tur netrūkst un kalns jau sen kļuvis par mazu- krusti jau stiepjas lejup no kana nogāzēm. Paies vēl kādi 10gadi un tad jau varēs runāt ne tikai par krusta kalnu, bet arī par krusta lauku… Viņiem tā lieta izskatās diezgan nopietna- varēja redzēt vecus tantukus nometušos ceļos un bučojam krusta pamatni. Man jau tas vairāk atgādināja elkdievību, bet lai nu paliek. Katrā ziņā šo vietu var un vajag apmeklēt.
Pēc Krusta kalna tika nospraust finiša brauciens uz Latviju.
Tas laikam arī būtu viss no mūsu trīsdienu ceļojuma pa Lietuvu- bija diezgan jauks pasākums, lai to varētu kādreiz atkārtot.